Spiediens
Putina. Sniegs lieliem vāliem guļas pāri sarkanajām ēkām, vējš liek piemiegt acis, un nelielais pelēcīgais buklets piesedz
fotoaparāta obektīvu. Kaut kas spiež mani pie zemes, ir smagi, un par spīti lielajam aukstumam, man brīžiem paliek karsti. Par šo vietu es zinu tik daudz, tik daudz esmu redzējis filmas, raidījumus un lasījis grāmatas – bet šeit viss ir savādāk. Ir tiešām smagi, un spiediens nomāc. Ne jau dēļ attēliem un tekstiem, kurus tāpat varēja paredzēt un to saturs bija zināms. Te vienkārši ir cits gaiss. Patīkamās atmiņas par sāls raktuvju milzīgajām katedrālēm pēkšņi ir izgaisušas. Ir tikai sniega vētra, klusums un spiediens. Stāvēt istabā kur miruši tūkstošiem cilvēku, vai ielūkoties bloka Pārvaldnieka kabinetā – tās ir pavisam jaunas emocijas. Trūkst tikai sargu. Aušvica.
