Indoķīna 1: Bangkoka
Man patīk lielās lidmašīnas. Tās tik liegi un mierīgi pārvietojas, ka es mierīgi varu iet gulēt un pilnīgi nestresot. Pēc auto avārijas, kurā mēs jaunajā gadā apmerām pāris kūleņus, man no visiem ātrajiem transporta līdzekļiem, t.sk. lidmašīnām, ir nelielas bailes, un katra sīkā kustība izraisa tādu kā ķermeņa pretreakciju. Tizli, bet to nevar kontrolēt. Jācer ka pāries. Nosēdāmies Bangkokas internacionālajā lidostā. Pirmā lieta – samainīt dolārus pret Batiem, sameklēt vietējo parasto autobusu, tikt līdz rezervētajai viesnīcai. Pirmajai dienai mums viesnīca bija rezervēta, lai normāli pēc lidojuma varētu atpūsties, samaksājām lielu naudu – 35Ls. Viengtai, man liekas, visā šai pilsētas daļā bija dārgākā viesnīca. To izvēlējos jo atrašānās vieta bija ļoti izdevīga – blakus slavenajai Khao San tūristu ielai, desmit minūšu gājienā no pilsētas galvenajiem tempļiem un lielās pils, un ļoti tuvu upei, kas nozīmē ātru un lētu transporu.
Labi ka līdzi bijām paņēmuši GPS ierīci, jo tā uz savu galvu vandīties ar vairākiem sabiedriskajiem transportiem, nezinot kā tik lielā pilsētā orientēties, tā būtu ļoti grūti – vietējie angliski neko nesaprot, nekādu īpašu norāžu te nav, un viss kas nav tieši orientēts uz tūristiem – Tajiešu valodā.
Pirmais iespaids par pilsētu – ļoti līdzīga Mumbajai, kurā biju agrāk šogad. Līdzīgs klimats, līdzīga pilsētas uzbūve un atmosfēra. Bet šis pirmais iespaids vēlāk mainījās un kad Bangkoku jau sākām labāk pārzināt, tad jau Mumbaja pavisam no prāta bija pazudusi. Pēc iečekošanās Viengtai, devāmies pa taisno uz Pantip Plaza, kurš itkā esot labākais veikals kur meklēt visādas tehniskas ierīces – tāpēc, ka ar nodomu nebiju paņēmis līdzi fotoaparātu, jo cerēju te iegādāties jaunu, daudz lētāk kā Eiropā. Uz turieni devāmies ar kuģīti, kurš maksā lētāk nekā jebkas cits pilsētā, un ir daudz ātrāks par autobusiem, jo tam netraucē nekāda cita satiksme. Pēc kuģīša pārkāpām Tuk-Tuk, kas ir tāds kā motocikls ar jumtu un aizmugurē esošu sēdekli kurā satilpst ~3 cilvēki. Izdomājām ar laiku izmēģināt visus transporta līzekļus šajā valstī. Kas vēlāk arī izdevās.
Pērkot fotoaparātu secinājām, ka kaulēties šajā valstī īpaši neviens negrib, un te nav kā Singapūrā vai Ēģiptē, kur kaulēšanās bezmaz ir obligāts pasākums (skat. Braiena Dzīvi). T.i. tiek piedāvāta viena cena, es piedāvāju savu, pārdevējs iedod nelielu atlaidi un tur viss arī apstājas. Nikon D90 Fotoaparātu rokās, gribējām doties tālāk uz parasto lielveikalu MBK, kas wikipēdijā ir apraksīts kā savulaik lielākais veikals Āzijā, bet mūs pārsteidza ļoti pēkšņs un stiprs lietus, kas pilnīgi negaidīti sāka skaldīt nokaitetās Bangkokas ielas. Karstums šeit ir visai spēcīgs un sākumā asociējas ar izjūtam pirtī. Bet mēs izturīgi cilvēki visai drīz pie tā pieradām.
Jā, un tieši karstuma dēļ lietus sezonas pārpalikumi kā dotais lietus – ir patiesībā visai patīkams atsvaidzinājums, nevis bieds, kura dēļ daudzi Āzijas ceļojumus uzsāk Novembrī vai Decembrī, kad ir ~5x vairāk tūristu, un hoteļi maksā 2-3 reizes vairāk (prombraucot bijām liecinieki tam kā paceļ cenas).
Nedaudz nogaidījuši lietus spēcīgāko posmu, devāmies ar kājām uz MBK, pa ceļam atpūšoties zem nojumītēm un iekš telefona būdām, bet kopsummā ar lietu ir tā – kad viņš pāriet, ātri vien paliec sauss un par lietu aizmirsti. Turklāt lietus ir silts un patīkams. Pēc neliela šopinga MBk centrā, devāmies mājup ar taksi, un īsi pēc tumsas iestāšanās (kas šeit notiek ap sešiem) devāmies gulēt, lai nākamajā dienā apskatītu kas Bangkokā obligāti jāapskata.
No rīta gan ar steigu bija jānopērk vilciena biļetes, jo Bangkokā ilgstoši palikt nebija vērts, un bija taču jāuzsāk mūsu “ceļojums”. Lonely Planet brīdina, ka biļetes vilcienam jāpērk nedēļu iepriekš, bet mums paveicās un stacijā dabujām biļetes uz pulksten astoņiem vakarā, guļamvagona augšējās gultās. Brauciena mērķis – Phitsanulok pilsēta, kas bija kā pieturas punkts uz netālu esošo Sukhotai seno tempļu pilsētu.
Pēc biļešu iegādes steidzām apskatīt visus galvenos tempļus, pilis un dažādās smukās vietas Bangkokas centrā. Tempļi te ir ļoti skaisti un vārdos neaprakstāmi. Vakarpusē kādai tantei prasījām kur atrast tuvāko aptieku, sanāca arī nedaudz parunāties, un viņa mums ieteica nebraukt tuvāk valdības ēkai pilsētas ziemeļos, jo tur noticis kārtējais protests, un sprādziena rezultātā cietuši kādi cilvēki. Centrā esot droši. Par ko arī paši bijām pārliecināti, jo visa ceļojuma laikā nevienu reizi nekādi nejutāmies apdraudēti un neredzējām nekādus agresīvus vai uz ļauniem darbiem tendētus cilvēkus. Par piekrāpt mūs neviens negribēja.
Pilī satikām bariņu skolnieču, kuras vēlējās ar mums patrenēties runāt angliski, tad atradām kādas ģeokastītes.
Iemācījāmies, ka korķus vislabāk var apbraukt ar kuģīšiem, kuri maksā lētāk kā tuktuki. Vienīgais to mīnuss, ka tie kursē tikai tur, kur ir upe.
Vakarpusē vēl gribējām ātri aizbraukt uz MBK nopirkt kādus apavus vai kādus citus sīkumus – es pat neatceros kapēc īsti – arī paēst un iedzert kādu kafiju, bet dēļ korķa pilsētā tur nonācām stundu pirms vilciena atiešanas, dēļ kā visai nepatīkamā kārtā nācās ar kājām doties uz staciju. Nedaudz veltīgs brauciens ar taksi. Pirms kāpšanas vilcienā nopirku dzert, kā arī kādus iegraužamos čipsus, un tad arī devāmies vagonā gulēt.
Guļamais vagons laikam ir labākais un patīkamākais veids kā pārvietoties lielus gabalus Taizemē, neskatoties ka pats vilciens kā tāds ir visai pabriesmīga iekārtojuma, un liekas ir vismaz 30 gadus vecs, pati guļamvieta ir ļoti ērta, vilciens brauc ātri bet mierīgi, un ar aizkariņiem iespējams pat sajusties nedaudz privāti (vagons ir kopējs, gar sienām ir gultiņas divos līmeņos, ar trepītēm uz otro “stāvu” – kā tādas divstāvu gultas). Vienīgā sūdzība man bija karstums – ar visu to ka pie griestiem ir ventilatori, brīžiem bija sarežģīti, jo vēl nebijām pieraduši. Otrs – gaismas netika izslēgtas, un traucēja aizmigt. Varēja totāli aizvilkt ciet aizkarus, bet tad vairs nevarēja sajust ventilatora vēsumu, un bija tāda kā dilemma starp diviem ļaunumiem 🙂
Phitsanulokā nonācām aptuveni pulkstens piecos no rīta, kad vēl ir tumšs. Pasēdējām stacijā kamēr uzausa saule, un vienu brīdi es sajutos nedaudz nobijies – bijām svešā pilsētā, tumsā, bez jebkādas idejas kur doties tālāk.