Āfrika
Vakar izlasīju “The Heart of Darkness” latviski. Blakus gultai stāv arī īpašs angliskā varianta izdevums, bet ņemot vērā, ka pirmās 30 lappuses sagādāja visai lielas grūtības, nolēmu vispirms izlasīt latviski, un tikai tad ķerties pie nerediģētā orģināla, no kura 500 lappusēm, grāmatas teksts ir tikai 72. Pārējā daļa ir padsmit dažādu autoru teksta analīžu kolekcija, konteksts, vēsturiskais fons, visādi citi materiāli.
Jūtu, ka drīzumā kļūšu par kādu tur Kongo speciālistu, jo šī jau ir šķiet trešā manis lasītā grāmata par šīs upes caurtecēto valsti, kura pazīstama ar tik dažādiem vārdiem.
Kāpēc tieši šai grāmatai ir tik daudz analīžu un diskusiju par tās saturu? Šķiet tāpēc, ka Konrads grāmatu rakstīja laikā, kad koloniālais rasisms sita augstu vilni, un viņa grāmata ir visai divdomīga, daudziem līdz šim brīdim nav saprotams vai Konrads bija rasists, vai tieši aprakstot rasismu kritizēja metodes ar kurām tika “apgūts” tumšais kontinents.
Vispār centrālā āfrika mani fascinē. Tā ir kādreiz tikusi apgūta un kolonizēta, tad palaista savā vaļā, un paspējusi tik tālu noiet no “ceļa”, ka dotajā brīdī par ANO īsti nezin patieso situāciju. Pats es īsti nezinu vai citiem būtu jājaucas āfrikas problēmās. No vienas puses – viņiem tur ir liela noziedzība, iet vaļā karš, bads un visādas šausmas. No otras puses – kāpēc lai piemēram Amerika būtu kārtējo reizi lielais pasaules saimnieks.