Brave New World
Kā es nonācu pie šīs grāmatas, tas bija visai interesanti. Braucu autobusā, un pēkšņi prātā atskanēja vārdu kombinācija “Aldous Huxley”. Nekādi nevarēju atcerēties kas tas ir, nācās pēc tam googlē meklēt. 
Grāmata ir no tā sauktā distopijas žanra, līdzīgi kā 1984. un Laika mašīna. Tā vēsta par nākotni, kur visus cilvēkus attīsta “mēģenēs”, visi jau kopš embrija stadijas tiek sadalīti klasēs no “semi moron” līdz “double alpha plus”. Visiem tiek ar sapņu hipnozi iemācīts mīlēt savu darbu, savu vidi un visus apkārtējos. Šajā pasaulē nav bēdu, nav vientulības, bet nav arī ģimenes, mīlestības un skaistuma. Viss ir perfekts, bet kopīgs. Atšķirībā no nenormāli drūmās 1984., kur nedrīkstēja sapņot vai gribēt – Brave New World pasaulē neviens nevēlas sapņot vai gribēt, jo kopš dzimšanas ir ieprogrammēts naids pret vēsturi un grāmatām un dzīvi jau tā uzskata par perfektu. Un tas šeit izraisa vājprātīgu bezcerības sajūtu. Visiem ir labi savā ierobežotajā utopijas pasaulē. Nav problēmu, nav arī sapņu. Vienkārši! Visiem ik pa brīdim iedod narkotikas, ja nu tomēr darbā gadās kāda ķibele un vajag nomierināties, bet būtībā – neviens pat netiek sodīts, jo neviens nemaz neko nevēlas darīt nepareizi (jo nezin kas tas būtu).
Īstenībā grāmata esot parodija gan par distropijas žanru, gan tā laika (trīsdesmito sākums) amerikāņu sapni. Pārsvarā to ir grūti lasīt, un viņa bieži makes no sense. Vismaz sākumā. Uz beigām parādās filozofija par to kāpēc šī sistēma ir tik perfekta, un tur vismaz paliek interesanti, jo taisnība ir visos punktos. Bet cilvēkam dabā ir tieksme pēc ciešanām, un ja viņam ir dota izvēle, tas labāk izvēlas ciešanas nekā sterīlu perfektu pasauli bez sapņiem. Priekš kam sapņi ja jau viss ir? Nav problēmu, neviens nenoveco, sekss ir ar visiem ko vēlies, jo tā ir sabiedrības norma mainīties ar partneriem. Ja nav problēmu, nav nekādas dzīves. Patiesībā arī parodija par utopijām un paradīzēm. Lenona faniem varētu patikt redzēt kā tad reāli izskatītos tā vide, par kuru ir Imagine dziesmā. Nekādu problēmu, nekādu bēdu.
Idejiski, grāmata lieliska, bet sarakstīta haotiski un sižets visai neinteresants, ar blāķiem apziņas plūsmas cienīgu murgu un šekspīra citātu.
Hakslijs esot iespaidojies no Zamjatina grāmatas “Mēs” lai gan pats noliedz ka būtu to lasījis. Viņiem ar Orvelu pēc tam par to esot bijis strīds. Orvela grāmata iznāca vēl nedaudz pēc Hakslija, un Brave New World beigās ir publicēta vēstuļu sarakste Hakslijam un Orvelam.
Interesanti, ka Haklijs raksta, ka nespēj iedomāties, ka Orvela sistēmas valsts kurā doma tiek uzspiesta ar varu, varētu pastāvēt ilgi, un būtu sacelšanās. Nāktos pielietot sistēmu kā viņa grāmatā. Diemžēl tajā brīdī viņš nevarēja zināt, cik ilgi eksistēs padomju savienība.