Pašapmierināšanās
Viss internets sastāv no pašapmierināšanās. Tas ir vienīgais interneta balsts. Nebūtu pašapmierināšanās, un internetā nekā nebūtu. Priekš kam ko publicēt, ja nevēlies sagaidīt kautkādu reakciju? Agrāk bija skaitītāji un viesu grāmatas, tagad ir google analytics, komentāri un twitteris. Noņem jebkādus reakcijas uzskaites mehānismus no savas interenta vietnes un visai drīz tev apniks publicēt. Nu protams ne visiem, bet 95% no interneta pazustu.
Tagad par bildēm. Es taisu daudz bilžu, es tās apkopoju mājās datorā. Tagad kad bildēju ar filmu, nākas tās arī ieskenēt. Tad labākās es publicēju Flickr un tad es varu redzēt, vai kādam bildes patīk, cik cilvēku palūkojušies tuvāk nekā tikai uz thumbnailiem un tā tālāk. Bet tad ieslēdzas interneta slimība. Uz bildi paskatās desmit anonīmi cilvēki, neuzraksta nevienu komentāru un patiesībā ārpus flickr (reālajā dzīvē) īsti nav kam parādīt, un tad – priekš kam tas viss? Kam es īsti fotografēju bildes, lai pašapmierinātos uz “wow” komentāriem? Jo ja noņem tos, tad es bildi uztaisu, noglabāju arhīvā, un pats uz to reti kad paskatos, ja vispār.
Godīgi sakot, ja tā padomā, mans pats bilžu taisīšanas process patīk labāk, nekā tas kas seko pēc tam. Es tik ļoti sajūsminos bildēšanas, attīstīšanas, apstrādes procesā, ka pēc tam vienkārši paliek tāda tukšuma sajūta. Un ko tālāk? Kas īsti ir manis sagaidītais rezultāts. Ko tieši es vēlos panākt ar bildi? Kādam ko pastāstīt vai parādīt neskaitās, jo uz to neviens nepalūkojas. Šo te lieliski var redzēt Flickrā, kur katrai bildei ir kādas 100 grupas piekabinātas klāt, bieži vien pilnīgā beztēmā, tikai ar cerību gūt vēl papildus apmeklētājus. Vai bilžu likšana draugos, ar komentāriem “cmuki biužuki!”
Droši vien labāk es justos, ja nopirktu fotopalielinātāju, melnbaltās bildes izveidotu uz papīra, un pieliktu pie sienas. Vai albumā. Pie sienas likt jau arī ir tas pats kas Flickrī.
Absolūta pašapmierināšanās.