Diena kad visi aizgulējās
Tā bija šodiena.
Es redzēju sapni. Sapnis bija tik krāsains un realistisks, ka pamostoties es jutos kā iesprūdis starp sapņu pasauli un reālo. Iegrimis domās es sapogājos, izgāju sniegputenī un devos uz autobusu. Gandrīz nokavēju.
Autobuss bija praktiski tukšs. Es biju vienīgais ,kas tajā iekāpa, un tur sēdēja kādi četri cilvēki bez manis. Dažām pieturām autobuss brauca garām nemaz tajās nepieturot. Vēl vakar šis pats autobuss bija gandrīz pilns, un tā jebkuru citu dienu. Bet šodien, tas bija kā iesaldēts. Neviens nekāpa ārā, un nekāpa arī iekšā. Cilvēki sēdēja līdzīgās pozās, un domīgi skatījās tālumā.
Pie sevis domāju – vai šie cilvēki arī redzēja sapni? Sapni, kas bija tik krāsains un realistisks, ka pamostoties es jutos kā transā?
Es pārkāpu nākamajā autobusā, un apsēdos tajā pašā krēslā kur sēdēju pirms brīža. Nekas nebija mainījies. Tie paši domīgie skatieni, tās pašas tukšās pieturas. Domas nāca un grozījās manā galvā, un es nevarēju saprast – kas šajā rītā ir tik īpašs? Kur pazuduši cilvēki?
Sniegputenis virpuļoja autobusam aiz logiem, un es domāju par sapni.