Filmas: Agora, Never let me go
Gribēju uzrakstīt dažus vārdus par filmām, ko pēdējās dienās skatījāmies. Parasti tā nedaru, jo mums jau ir viens recenziju automāts (ja es neskatītos tos stulbos seriālus, varbūt es arī varētu skatīties tik daudz), bet reizēm gribas pareklamēt ko konkrētu. Otrkārt jau tas, ka es skatos tikai filmas, kuras man varētu patikt (to es daru balstoties uz Movielens.org ieteikumiem, kas ir visai prezīci), un visu laiku slavēt varētu lasītājiem kļūt apnicīgi.
Pirmkārt “Agora“, kas manā plauktā gaidīja jau ļoti ilgu laiku, šķiet kopš tās iznākšanas. Sākotnēji neškita, ka filma būs kas īpašs. Vēsturiska drāma, domāju kas līdzīgs visiem tiem Gladiatora stila holivudas gabaliem pēc vienas piegrieztnes. Patiesībā filma ir savdabīga, atšķirīga, un man ļoti patika. Tā ir par Aleksandrijas bibliotēku, un filozofi Hipātiju, kas dzīvo laikā, kad kristietība sāk kļūt populāra un t.s. pagānismu aizliedz ar likumu. Kristieši filmā tiek attēloti kā barbariski fundamentālisti. Daži kritiķi velk paraleles ar mūsdienu Talibiem, kas fanātisma vārdā dedzina ēkas un liedz zināšanas. Tiek citēta bībele, kur tiek apspiestas sievietes un aizliegts tām mācīt un mācīties. Reliģiozie maniaki apsaukā zinātniekus un beigās nodedzina Aleksandrijas bibliotēku (Pareizāk – kādu no tās vēlākajiem variantiem, jo galvenā tās iznīcināšana jau bija notikusi iepriekš. Izpēte internetā liecina, ka filmā viss ir vēsturiski pareizi). Pirms religiozie fanātiķi mani sāk apsaukt – filmu pirms izlaišanas uz ekrāniem deva apskatīt Vatikānam, un viņi nekam neiebilda, tikai esot mēģinājuši vienoties, lai lieto mūsdienīgāku bībeles variantu kad tiek lasīts par sieviešu apspiešanu, jo redzi trīssimtajā mūsu ēras gadā tā (bībele) esot bijusi vēl nepieslīpēta. Filma ir skaista, tajā ir neliels attiecību apakšsižets, neliels biogrāfisks sižets, nedaudz vēstures, un nedaudz par to, ka kristieši patiesībā visu laiku ir bijuši tādi paši maitas, kādus piemēram Amerikāņi šodien mēģina apspiest tuvajos austrumos. Un nekas jau nav mainījies, sievietes un gejus joprojām baznīcā neviens nemīl. Filmas režisors ir Alejandro Amenábar (Abre los ojos, The Others, Mar adentro).
Otrkārt filma “Never let me go“. Arī ļoti skaista filma, viena no noskaņu filmām, kur arī lietus pakšķi ir attēloti tik skaisti un sērīgi, ka gandrīz raudāt gribas. Filma ir par bērniem, kas aug tādā kā internātā, anglijas laukos. Bērni izaug lieli, un viņiem jāsaskaras ar dīvaino lielo pasauli. Nevēlos neko par daudz atklāt, un neiesaku tagad arī iet un gūglēt par filmas sižetu, taču vienu gan es varu patekt – tas, ka filma ir balstīta uz kāda japāņu autora gramatas ļoti daudz ko nozīmē, un filmai vienā brīdī sākas neliels sižeta pavērsiens, kas visu nedaudz pagriež kājām gaisā, un pēc noskatīšanās vēl ilgu laiku ir tāda smaga pārdomu sajūta. Kādu brīdi nevarēju aizmigt, galvā visādas domas grozījās. Un ja filma ar mani to ir spējīga izdarīt, tad es varu to tikai ieteikt.