Ķīna: II
Pērkot aviobiļetes, steigā nebiju pamanījis, ka starp Helsinku un Pekinas lidojumiem ir starplaiks 24 stundas Helsinkos, taču tiklīdz to ievēroju, patiesībā nopriecājos, jo Helsinkos nebijām bijuši. Helsinkos mums dzīvo paziņas un šo laiku pavadījām pie viņiem. Apskatījām askētisko skandināvu arhitektūru, tukšās un tīrās ielas un pasaldējāmies visai vēsajā Somijas klimatā. Pie sevis vēl nodomāju, ka šīs attīstītās valsts apmeklējums mums tieši garantēs dziļāku kultūršoku, kas manās acīs ir labi – vajag taču eksotikas izjūtas. Garais lidojums ar Oliveru bija ļoti mierīgs. Izlidojām ap sešiem vakarā un kamēr pacēlāmies, kamēr paēdām, tikmēr Olivers jau bija aizmidzis un tā arī klēpī nogulēja tās nepilnās astoņas stundas.
Takšus Pekinas lidostā atrast nebija viegli, taču beigās tas tomēr izdevās un pēc oficiālās takšu rindas izstāvēšanas, jau drīz sākām saskatīt Ķīnu pa taksometra logiem. Laiks bija karsts, taču pēc Somijas aukstuma tas šķita ļoti patīkami. Taksometra šoferis, gluži kā paredzēts, nesaprata ne vārda angļu valodā un nācās vilkt ārā Lonely Planet un rādīt vajadzīgo pilsētas rajonu kartē, kas arī īsti neko nedeva. Labi ka biju sagatavojies un izdrukājis lielāko daļu svarīgās informācijas arī ķīniešu valodā, tāpēc pēc hoteļa adreses izlasīšanas, viņš sazinājās ar centrāli un aptuveni noskaidroja kur jābrauc. Man gan bija GPS un es tāpat zināju maršrutu, ja nu viņš tomēr sāk maldīties. Ar GPS jāuzmanās, valdības dīvainu ierobežojumu dēļ, standartā šeit kartēm ir 200m nobīde uz ārzemnieku GPS ierīcēm, tāpēc nācās meklēt pirātu izlabotu karti. Papildus tam, karte jāmeklē ar pinyin (latīņu) nosaukumiem, jo GPS ierīce visticamāk ķīniešu burtus nepratīs parādīt un pašam no tā tāpat nekādas jēgas nebūtu.
Esmu no citiem ceļotājiem dzirdējis asu kritiku par ceļvežiem kā tādiem, ka varot un vajagot iztikt bez tiem. Piekrītu, ka tie nav tik nozīmīgi Eiropā vai citās valstīs kur cilvēki saprot vismaz vienu valodu, kas rakstās ar latīņu burtiem, taču šeit – bez LP jūs netiktu vispār nekur. Ikvienam cilvēkam nācās rādīt vārdus kā “vilciens”, “viesnīca”, “ēdiens” grāmatiņā atrodamajā vārdnīcā. Tas pats ar apskates objektu nosaukumiem un adresēm. Pat ja jums ir vārdnīca, tas nelīdzēs ja jāpaskaidro uz kurieni gribat braukt, vai ko apskatīt. No daudzajiem cilvēkiem, ar kuriem ceļojuma laikā nācās komunicēt, šķiet kādi četri runāja angliski lietojot teikumus – viesnīcas darbinieks, meitene kas mums parādija ratu veikalu, tējas veikalā sastaptais politiķis un Siaņas šoferis.
Mūsu Pekinas viesnīca atradās nelielā hutong ieliņā, Sichahai rajonā, uz ziemeļiem no Pekinas centra. Sichahai rajons no visiem mums beigās tā arī patika vislabāk, te ir vairāki parki, ezeri, daudz mazo hutongu un arī pāris lieliskas hipsteru stila jauniešu ieliņas.
Hutong ir maza šaura ieliņa, pa kuru knapi var izspraukties viens automobilis un no kuras pa hutongiem raksturīgām smukām durvīm var ieiet tādos kā iekšpagalmos, kur savukārt var ieiet vēl sīkākos iekšpagalmos utt. Tāds kā neliels labirints. Šie hutongu rajoni ir viena no Pekinas īpašajām iezīmēm un tajos dzīvo galvenokārt trūcīgie iedzīvotāji. Tas gan nenozīmē ka tajos ir slikti vai briesmīgi. Te kūsā dzīvība. Kāds cep ēdienu, tantes spēlē mahjongg, bērni skraida plikiem dibeniem, onkuļi vingro – tieši šeit ir īstā Pekinas sirds.
Pēc ierašanās viesnīcā mums bija viens uzdevums – nopirkt biļetes vilcienam uz Siaņas (Xi’An) pilsētu pēc trim dienām, jo vilcienu biļetes mēdz ātri izpirkt. Tāpēc jau drīz sapakojām mazās mugursomas un devāmies pastaigā pa rajonu. Netālu esošais Behai parks bija ideāla vieta atpūtai pēc garā lidojuma un Ķīnas pirmajam iespaidam. Tur ir maz cilvēku, tas ir lēts (30 santīmu ieeja) un tajā ir gana interesanti apskates objekti. Gan templis, gan interesantas lapenes, gan smuki tiltiņi. Pirmo reizi sākām saskarties ar parādību , kas mums sekoja visu ceļojumu – Olivers ir topā. Ķīnieši ļoti mīl bērnus, tāpēc visi pretimnākošie taisīja milzīgos smaidus, lūdza atļauju fotografēt, vai pat paņemt viņu rokās. Iespējams izklausās uzmācīgi, taču tas bija tik jautri un sirsnīgi! Visur kur mēs gājām, mūs pavadīja smaidi un pozitīvas emocijas. Parkā sagaidījām saulrietu, novērojām milzīgus barus profesionālu fotogrāfu kas ar savu dārgo tehniku ķēra saulrieta aplaistītās ‘Bai Ta’ pagodas skatus. Veci onkuļi praktizējās kaligrāfijā ar lielām otām zīmējot ar ūdeni uz flīzēm. Bērni laida pūķus. Nebija ne smoga, ne cilvēku baru, ne tūristu, ne arī tāda karstuma kā vajadzēja būt.
Mēs bijām nokļuvuši Ķīnā un tur bija fantastiski.
Netālu no Aizliegtās Pilsētas noķērām taksi un braucām uz Pekinas Rietumu dzelzceļa staciju.
Līdz turienei aizbraukt nebja tik viegli, jo arī ar ķīniešu nosaukuma parādīšanu kartē, taksists tāpat mūs aizveda ne tur kur vajag un tikai ar visādu žestikulēšanu panācām, lai viņš griež apkārt un izlaiž tur kur vajag.
Stacija ir gigantiska. Tādu monstruozu celtni bija grūti iztēloties.
Bija jau satumsis un viss likās vēl sarežģītāk nekā dienā. Ja vēlaties cilvēku masas – dodieties uz staciju. Labi ka stacijā no visiem 60 lodziņiem vienam ir rakstīts “English speaking” un tajā rindā tad arī iestājāmies. Bija zināms, ka šeit var maksāt tikai skaidrā naudā, taču nebija skaidrības cik maksās biļetes, jo vilcienu ir ļoti daudz un viss atkarīgs no vilciena numura, laika, klases, gultas novietojuma utt. Beigās samaksājām 450 naudiņas (35Ls) par katru pieaugušo Soft Sleeper klasē – tā ir slēgta tipa kupeja ar četrām gultām (divas divstāvīgās). Gultas ir ērtas un kupejā ir arī galds un karsts ūdens nūdelēm. Hard Sleeper ir principā precīzi tas pats, tikai bez slēdzamām durvīm – visi guļ kopējā telpā, tas ir daudz lētāk, taču ir vairāk kontakta ar cilvēkiem un gulēšanas komforts jau ir tāds pats. Xi’An atrodas aptuveni 1300Km no Pekinas un brauciens ilgst 12 stundas, tāpēc 35Ls tik ļoti dārgi nemaz arī nav.
Atpakaļ no stacijas ar taksometru neizdevās aizbraukt – neviens negribēja mūs ņemt. Nevarējām saprast kāpēc, jo nu paskaidrojumus jau šeit saprast nav viegli, arī zīmju valodā. Iespējams pilsētā bija sastrēgums un tāda īsa maršruta dēļ negribēja iesprūst uz stundu. Tāpēc visai izmisuši un nostaigājušies devāmies meklēt metro staciju. Bija zināms, ka tai kaut kur tuvumā ir jābūt, bet virziens nebija zināms, bija tumšs un vietējie uz jautājumu par metro tikai rādija virzienu, bet nekas konkrēti nebija skaidrs. Gājām uz dullo, ik pa laikam pajautājot kādam garāmgājējam par virziena pareizību. Pa ceļam nopirkām ķiršus no ielu tirgotājiem, kuri bija sajūsmā par mūsu komunikācijas metodēm un jau pēc kādām 15 minūtēm bijām atraduši Military Museum metro staciju. Kopš Olimpiskajām Spēlēm, Metro Pekinā ir piedzīvojis pamatīgu attīstību un kad pabeigs topošo līniju no minētās pieturas līdz stacijai, vispār nebūs nekādu problēmu aizbraukt kur vien sirds vēlas. Viena biļete maksā 15 santīmus un ar nopirkto kartiņu var braukt cik ilgi vien sirds kāro, pārsēžoties neierobežoti daudz reižu. Metro ir ļoti moderns un stacijas – tīras un patīkamas.
Atgriezāmies hotelī un visi trīs un aizmigām tik cieši, ka nogulējām viesnīcas brokastis.