Ķīna: III
Aizliegto pilsētu redzējis ir ikkatrs, kas skatījies kādu filmu par Ķīnu senajos laikos. Šajā vietā risinās gan Curse of the golden flower, gan Hero, gan the Last Emperor, gan vesels lērums citu filmu. Tāpēc mums bija daudz iespaidu un noteikti gribējām šo vietu apskatīt arī dzīvē.
Šeit sākotnēji bija 9999 telpas un 999 ēkas un tā ir lielākais pils komplekss pasaulē. Gandrīz piecus simtu gadu tā bija Imperatoru valdīšanas un dzīves vieta un bija norobežota no ārējās pasaules. Neskaitot blakus attēlā redzamo ūdens ieskauto galveno ēku kompleksa daļu, vairākas pilsētas daļas ietilpst simetriskā sistēmā, savienojot imperatora pils teritoriju taisnās līnijās ar netālu esošiem tempļiem, parkiem un arī tālāk esošo vasaras atpūtas kompleksu. Arī pilsētas bungu un zvanu torņi atrodas uz viena meridiāna ar aizliegto pilsētu.
Šo dienu bijām nolēmuši veltīt tieši aizliegtās pilsētas apskatei.
Pamodāmies un secinājām, ka esam nogulējuši brokastis, tāpēc devāmies vien uz metro staciju un braucām uz pieturu, kura, kā izrādijās, atrodas lielveikalā. Tur arī atradām brokastu vietu, kas saucās Yoshinoya un kurā bija precīzi divi ēdieni gaļas neēdājiem. Ēdām zivi un sēnes ar rīsiem.
Līdz aizliegtajai pilsētai no lielveikala nemaz nebija tālu, taču izejot no patīkami atdzesētā lielveikala secinājām, ka ir ieslēdzies pamatīgs ceplis. Karstums sitās sejā kā no tikko atvērtas maizes krāsns. Nu nekas, centāmies lavierēt pa ēnām.
Aizliegtā pilsēta sagaidīja ar svelmainu karstumu. Protams, dienas vidū ar lokālo tūristu bariņiem fonā, šī vieta ne tuvu nav tik iespaidīga kā minētajās filmās. Taču pastaigāt pa mazajām sānieliņām un pagalmiņiem tāpat ir interesanti. Zīmīgi, ka šeit pirmo reizi sākām pamanīt, ka Ķīnā pat nozīmīgākajos apskates objektos nav novērojami ārzemju tūristi. Pat šeit – Pekinas simbolā, bija tikai daži baltie cilvēki un lielākā daļa apmeklētāju ir vietējie.
Šī vieta ir pelnījusi nelielu atkāpi par rasi. Es rakstu baltie cilvēki, jo tā vieglāk apzīmēt ne-āzijas iedzīvotājus kas brauc tūrisma braucienos, taču to es rakstu bez jebkādiem aizspriedumiem pret ķīniešiem vai aziātiem kopumā. Mēs bieži novērojām, ka ķīnieši patiesībā ir tik pat dažādi kā latvieši un viņu ādas krāsa reti kad atšķiras no jebkuras eiropas valsts iedzīvotāju ādas krāsas. Es nekad neesmu sapratis striktos rasu dalījumus un uzskatu ka nav tādas melnās, dzeltenās vai baltās rases. Etnisko grupu ir simtiem un katra no tām ir atšķirīga pēc izskata un kultūras.
Izstaigājuši apmeklētājiem pieejamo daļu no aizliegtās pilsētas (tik tiešām, arī mūsdienās daļa no šīs teritorijas ir “aizliegta”), devāmies uz ziemeļu pusē esošo imperatora parku, kas patiesībā bija patīkamākā no teritorijas daļām, jo šeit bija ūdens, simtiem gadu veci ciprešu koki un dažādi interesanti klinšu veidojumi.
Vieta noteikti iespaidīga un grandioza, taču tuvumā novērojams tās patiesais vecums, nekas nav tik pārspīlēti krāšņs kā filmās. Lai arī apmeklējums bija tā vērts, no Pekinas man atmiņā vairāk paliks hutongi, parki un cilvēki.
Tā staigājot bija jau pagājusi lielākā daļa no dienas un tuvojās vakars. Ar kājām lēnītēm gar ezeru devāmies viesnīcas virzienā. Pa ceļam piestājām paēst vakariņas — apmeklējām netālu no viesnīcas atrasto 10^3 (food cube) ēstuvi, kur bijām jau ēduši un secinājuši, ka tur ir gana daudz interesantu ēdienu ko varam ēst arī mēs. Lieliski garšoja zaļumu pankūka un puravu pīrādziņi. Olivers vispār ar sajūsmu visu laiku klaigāja pankūka, pankūka! Šajā vietā turpmākās dienas ēdām visai bieži un ēdiens uz trijiem izmaksāja aptuveni četrus latus.
Paēduši un noguruši lēnām pastaigājāmies gar krastmalu, kad – kā jau parasti – satikām meiteni ar bērnu un tad nu bērniem bija jāsasveicinās un jāiepazīstas. Vārdu pa vārdam secinājām, ka meitene perfekti runā angliski un kādreiz ir strādājusi par gidi. Jautājām par bērnu ratiem ķīnā – it kā tie nav tik populāri kā pie mums. Taču viņa mūs mierināja – nemaz tā nav, te rati ir daudziem. Gribējām noskaidrot kur labāk iegādāties lētus ratus un viņa mums piedāvāja parādīt netālu esošu lielveikalu. Tāpat vien viņu atrast esot grūti, jo neesot nekādas norādes vai citu pazīmju, ka viņš tur ir. Sekojām viņai un jau satumsušajās sānieliņās sāka likties, vai tik šīs nav kādas tūristu lamatas, kur mūs ieved pagalmā lai atņemtu somas un naudu. Soli pa solim sekojām viņai pa šaubīgām trepēm lejā pagrabā, garām miskastēm un kondicionieriem, kur mūs sagaidīja ar plēvi aizsegtas durvis – bet aiz tām – normāls vidēja izmēra veikals, līdzīgs mūsu divu-x maksimai! Gan pārtika, gan elektronika, gan rati. Īsti nebija saprotams kāpēc veikals tā paslēpies, sākumā domājām ka slēpjas no tūristiem, lai viņi vairāk pērk onkuļu tirgotās ūdens pudeles par četras reizes lielāku cenu, taču beigās jau atradām arī veikalam otru ieeju no cita kvartāla, kas gan arī nebija diži ko pamanāma, tā ka gluži pagrabā veikals tomēr nebija. Ratus šeit nenopirkām, tikai piemērijām un guvām iespaidu par aptuveno cenu. Ratus nākamajā rītā nopirkām bērnu veikalā netālu no viesnīcas, par aptuveni 18Ls. Rati starp citu kvalitatīvi un ļoti ērti, diez vai pie mums ko tādu varētu nopirkt pat par trīsreiz lielāku cenu.
