Ķīna: VII – Xi’An
Skati pa vilciena logu no rīta bija ļoti līdzīgi tiem, ko redzējām iepriekšējā vakarā, pirms satumsa. Ļoti daudz būvniecības un tādu kā karjeru, daudz kur izraktas lielas bedres, ļoti daudz jaunu dzelzceļa līniju. Vienā brīdī pat pamanīju vēl trīs sliežu līnijas paralēli mūsējai.
Ieradāmies kārtējo reizi jau visai karstā un pārblīvētā stacijā un jau uz perona mums jau sāka uzmākties potenciālie šoferi ar “terracota army, sir?” (kas arī parasti bija viņu vienīgās angļu valodas zināšanas). Protams ka šādus cilvēkus labāk ignorēt, tāpēc devāmies vien taisni uz priekšu, taču uzmanību piesaistīja kāds tips, kas ļoti vēlējās manu 20Kg koferi manā vietā uznest pa garajām trepēm, turklāt visai normāli runāja angliski.
Nekādu naudu viņam netaisījos par šo pakalpojumu dot, tāpēc īpaši neprotestēju – gribi, nu nes arī! Pēteris, kā viņu sauca (Ķīniešiem ir angliskie vārdi ko viņi saka ārzemniekiem, jo reizēm viņu vārds nav tik vienkāršs kā piemēram prezitentam Hu, bet gan kautkāds Sju sji hao fung, ko tāpat neviens neatceras), piedāvāja mūs par 50 naudiņām aizvest uz hoteli. Es piedāvāju, ka es labāk iešu ar kājām, bet tad paskatījos ka iet kādi 2.5km un smagais koferis agri no rīta īsti negribēja man sekot pa ielu. Labi, nopūtos un piekritu braukt ar Pēteri. Pēterim nebija nekāds tur prastais taksis, bet visai normāls mikroautobuss un protams ne jau par velti viņš mūs tajā gribēja pavizināt. Viņš kā jau citi bija viens no terakotas armijas šoferiem, t.i. tiem, kas apkrāpj resnos vācu tūristus un par “nieka 400” naudiņām (25ls pret 80 santīmiem ko samaksāsi parastajā 900tās sērijas autobusā kas uz turieni brauc no stacijas laukuma) tevi tur piesolās aizvest ar visādiem “special discount for baby” saldajiem pierunāšanas vārdiņiem. Es paņēmu vizītkarti tikai lai viņš liekas mierā, pateicu ka man vajag brokastis un piezvanīšu vēlāk, taču protams – Pēteri mēs vairs nekad nesastapām.
Mūsu viesnīca atradās Xi’An pašā centrā, pie zvanu torņa, kas izvietojies pilsētai pa vidu esošajā aplī. Viesnīca protams monstruoza un liela – šo, vienīgo visā braucienā, biju izvēlējies tādu dārgāku, lai jau vienreiz ir ko pamēģināt. Normālā dienas cena te ir ap septiņdesmit latiem, bet Agoda bija kaut kāda 75% atlaide ja maksā iepriekš, tāpēc tik traki nemaz nebija. Bet nu kā jau valsts pārvaldītā dārgā iestādē, te viss bija auksts un saspīlēti profesionāls, darbinieki pedantiski un korekti, viss kluss un no marmora.
Rīts vēl bija agrs, sāka gribēties brokastis, devāmies to meklējumos. Sākumā jauna pilsēta manī iedveš nelielu depresiju, jo neko nesaproti, nezini ko darīt, ēst gribās bet viss ciet, ķīnieši tik agri neēd, bet nu atradām kautkādu padārgu bufeti un tad gājām apskatīt interesanto arābu rajonu netālu no bungu torņa.
Interesantais rajons sākās kad speciāli nomaldījāmies sīkajās sānieliņās, kur parādijās vietējie uz ķeblīšiem, nedaudz vairāk atkritumu, degošas mucas uz kurām cepās nūdeles un visādi sīktirgotāji. Tur cepa vienkārši fantastiskāko uz šīs planētas pitas maizi!
Pavisam autentiskā veidā, cepta mālu krāsnī uz tās iekšējām sienām, ar atklātu uguni, vispār super!
Iepazināmies ar kautkādu ģimenīti kas pārdeva kurpes, viņiem bija bariņš ar bērniem un ar visādu lauzīto angļu valodu centāmies ieskaidrot no kurienes esam, bet tālāk par Eiropu kā parasti netikām. Iemācijāmies ka eiropa ir Oučou (欧洲).
Pēc pastaigas pa arābu (precīzāk gan Musulmaņu, bet nu tā viņu sauc) rajonu, devāmies pārgājienā uz kaut ko, kas uz kartes izskatījās pēc parka. Parks bija pārsteigums vairākos līmeņos. Pirmkārt parka lielākā daļa bija ciet un no ārpuses likās, ka tur iekšā nemaz netiek, jo viss bija noslēgts ar remontu sētām un baltām plēvēm. Otrkārt – parkā tomēr varēja tikt un tur uzdūrāmies fantastiskākajai parādībai, par kuras eksistenci tikai vienu reizi bijām dzirdējuši kādā dokumentālajā filmā – šeit notika iepazīšanās pasākums!
Veci cilvēki, pārsvarā vecvecāki, apmainās ar savu mazbērnu CV ar mērķi iegūt labus kontaktus un sapazīstinātu mazbērnus ar “gana labiem” potenciālajiem partneriem. Tāds kā iepazīšanās portāls dzīvajā, kur paši jaunieši nemaz nepiedalās. Viss parks bija noklāts ar šiem CV, kuros bija foto, apraksts, sasniegumi, bieži vien bildes ar universitātes beidzēju ar visu kvadrātaino cepuri galvā un diplomu rokā. Tāda veiksme, ka šo izdevās piedzīvot pašiem!
Pats parks bija visai piedrazots dēļ notiekošajiem remontdarbiem, tāpēc kādu brīdi apbrīnojām notiekošo, apmetām mazu loku un tad jau devāmies uz staciju, noskaidrot par iespēju aizbraukt gan uz Terakotas armiju (netālu, ar sabiedrisko autobusu no stacijas), gan uz Longmen grotām (tālu, kādi 350Km).
Siaņa (Xi’An) nav nekāda Pekina, šeit stacija bija daudz mazāka, vecāka un visai haotiska, bez jebkādām pazīmēm, ka te kāds runātu vai rakstītu angļu valodā, cilvēku rindas bija visai lēnas un garas, stāvēt arī negribējās. Uzreiz sameklēju garlaikojošos apsarga paskata veci pie bezrindas lodziņa, piegāju klāt un sāku jau kaut ko jautāt, kad viņš man uzreiz ar pirkstiem parādija septiņi un norādija uz labo pusi. Sapratu, ka septītajā lodziņā iespējams kāds saprot tūristu valodā. Viņam bija taisnība un vismaz galamērķus un sēdvietu klases sieviete tiešām no manis spēja saprast, tāpēc nopirkām biļetes uz K84 vilcienu, sēdvietas, vilciens ies gandrīz sešas stundas.
Biļetes bija kabatā un varējām lēnām doties atpakaļ uz centru, šoreiz ar kājām. Pa ceļam piestājām Makdonaldā, pirmo un pēdējo reizi, lai nopirktu saldējumu.
Visai ilgi nostaigājušies nonācām pie sava hoteļa un kādu laiku pavadījām vazājoties pa gigantisku deviņstāvu lielveikalu, tieši pretim hotelim. Lielveikals bija visai nomācošs, jo ja ir tik liels skaits veikalu, turklāt tajā ir visi mūsu pašu Zara, Vero Mora, Terranova, Promod utt. utjp. plus divi simti citu, tad neko vairs negribas pirkt un viss ir līdz kaklam visai īsā laikā. Toties atradām vērtīgu vietiņu – devītais stāvs sastāvēja no āzijā iecienītā Food Court, tas ir liels daudzums dažādu ēstuvju, kas ēdienus pasniedz pār leti, apmaiņā pret plastikāta depozītkarti. Karti sākumā nopērc info stendā par piemēram 50 naudiņām un tad katra ēstuve tev atrēķinās kaut ko no kartes, ja pārtērēsies – nāksies pēc tam piemaksāt, ja iztērēsi mazāk – atdos atlikumu. Tas lai nav katrā lodziņā jāņemas ar kases aparātiem. Tur bija visai daudz visādu ēdienu izlikti un tā kā viņi tur vienkārši letēs arī bija, mums vieglāk bija saprast ko te var ēst. Sievietes pie pelmeņu stenda visai labi uzjautrinājās par mūsu komunikācijas metodi izmantojot vārdnīcu, taču bija draudzīgas un palīdzēja izvēlēties pelmeņus ar puraviem un olu. Šajā vietiņā mēc pēc tam visu laiku nācām ēst, jo bija ļoti lēti un tuvu viesnīcai, kurā brokastis mums nebija pasūtītas.
Es šo te nerakstu katrā reizē kad tas notiek, bet ar mums ik uz stūra joprojām nāca draudzēties visādi cilvēki, kas gribēja pasveicināties ar Oliveru un kā vienmēr – mums bija jautri un kontakts ar cilvēkiem bija fantastisks.