Manis androidizācija
Mobilo telefonu es lietoju kopš 2001. gada. Nevarētu teikt, ka sāku ātri. Pirms manis bija daudz drosmīgāki pionieri ar Philips Diga, Motorola Startac, Nokia 101 un tamlīdzīgi. Bet man pēc vidusskolas uzdāvināja pavisam klasisko Nokia 5110, un uz to brīdi tas bija salīdzinoši moderns. Pēc tam man ir bijuši Nokia 3210, dažādi aizdoti telefoni, tajā skaitā minētais Nokia 101 ķieģelis, un rinda neatminamu Nokia telefonu uz īsiem periodiem. Kādā brīdī man pat aizdeva toreiz supermodernu Siemens telefonu ar četrām krāsām, kuras knapi varēja pamanīt, un neviens nesaprata priekš kam telefonā krāsas, jo tās neko nedod.
Pārtinam laiku desmit gadus uz priekšu.
Kopš geocaching pasākumā nostulbojos un ar iPhone 3Gs iekritu purvā, veiksmīgi ieturēju pamatīgu ne-gudrā telefona periodu. Nokia 3720 tajā brīdī šķita ļoti atbilstošs situācijai, jo biju sapratis, ka smartphone tomēr vairāk atbilst cilvēkiem, kas brauc uz darbu ar auto, iekāpj un izkāpj no auto siltās telpās, un nekādā gadījumā lietus laikā pie 5C temperatūras uz darbu nebrauc ar velosipēdu.
Bet nu tad es lidostā pazaudēju savu uzticamo sitamo nokiju, un pienāca brīdis meklēt jaunu telefonu. Jau biju pamanījis, ka no modernajiem gudrofoniem ir divi labi varianti priekš manis – Motorola Defy+ un Sony Xperia Active. Vēl tika anonsēts dubļiem draudzīgs Samsung telefons, bet tas tā arī tirgū nav parādijies. Dzīvē aptaustīju vecāko Defy (ne plus) modeli, tad aizbraucu uz Bite salonu apskatīties Sony telefonu, un otrais man iepatikās labāk.
Pārsteigums gan bija par to, cik tas aparātiņš ir maziņš. Tiešām daudz mazāks par visiem pārējiem Android OS darbinātajiem telefoniem. Bet es to uzskatu par plusu, jo visu ekrānu varu aizsniegt ar īkšķi, ja brīva ir tikai viena roka. Korpuss ir patīkami gumijots un neslīd uz gludām virsmām.
Interesanti, kas man arī patika, ir ka telefons jau no kastītes nāk komplektēts ar ekrāna aizsargplēvi. Tas ir labi, jo pirmā lieta ko visi smarphone lietotāji izdara jebkurā gadījumā – nopērk to plēvi. Knapi redzama, bet tur viņa ir:
Fiziski, telefons mani apmierina. Korpuss ir labi nostrādāts, un par to neko nevaru sūdzēties. Patīkami, ka ierīcē ir visai labs GPS (pārbaudīts), kompass, ANT+ bezvadu iespēja (ja gadījumā kādreiz nopirkšu Garmin velo sensorus), soļu skaitītājs, un pat barometrs. Telefons tik tiešām ir ūdens izturīgs – pārbaudīju iespēju noslīcināt telefonu vannā, un tas ļoti labi turpina strādāt arī zem ūdens. Arī ar slapju ekrānu skārienjūtīgums nemainās. Ja ir kādas nelielas sūdzības, tad tās ir tikai ar operētājsistēmu, bet arī tie ir sīkumi.
Baterija dzīvo no vienas līdz divām dienām aktīvi spēlējoties ar GPS un datu pārraidi, protams liekas maz, bet ja es visu to pašu varētu izdarīt ar savu Nokia, domāju viņa arī tik pat īsi dzīvotu. Ja es to telefonu tāpat kā Nokia 3720 turētu kabatā un nelietotu, baterijas laiks būtu normālāks.
Labi, par Android kā tādu. Nepārprotiet mani, es negribu lai viņš būtu iPhone. Es vienkārši skatos uz to no lietotāja perspektīvas.
Galvenokārt man nepatīk Sony Ericsson attieksme – paņemt standarta Android OS, un uzmest tur virsū dažas riebīgas un nenostrādātas fitnesa programmas un pilnībā aizmirst par reklamēto barometru un tam neiedot nevienu pašu programmu. Ir sajūta ka softiskā ziņā telefons atstāts ar domu “gan jau strādās”. Protams – daudziem android gīkiem tas neinteresē, momentā aizvāks orģinālo operētājssitēmu un uzliks kaut kādu haku/modu/rūtu. Es neesmu tāds, man nepieciešams “the full experience”, es izņemu telefonu no kastītes, un es vēlos lai viņš strādā labi.
Katrā programmā pogas funkcionē savādāk. Vienā “back” poga aizver programmu, vienā tā tikai aiziet uz iepriekšējo menu, citā tā programmu neaizver, taču atver kaut ko pavisam citu. Tekstu un vārdus iezīmēt un kopēt var kā nu kur, piemēram atverot Twitter ziņu oficiālajā programmā, nav iespējams nokopēt tekstu lai to pēcāk ieliktu google. To šķiet šajā programmā var izdarī tikai rediģējamos lauciņos. Par tiem – ja kādā lauciņā var rakstīt, tajā maldinoši mirgo kursors, kas liek domāt ka jau pa taisno var rakstīt, bet nē – tāpat tur ir konkrēti jāiebaksta. Klausoties mūziku un refreshojot twitter, skaņa noraustās jo programma iebremzē sistēmu (laikam?). Bieži vien, nospiežot interfeisa elementu, nav absolūti nekādas reakcijas, gribu jau nospiest vēlreiz, bet tomēr darbība notiek. Ik pa brīdim gribot kaut ko izdarīt ātri, ir visādas aiztures un aizrīšanās. Šis nav jaudas jautājums, tādu lietu gan es, gan citi, ir novērojuši visiem Android telefoniem. Iespējams, cilvēkiem, kuriem tas ir vai nu pirmais smartphone, vai arī kuri nekad nav lietojuši aizliegto augli, tas šķiet normāli.
Arī pats (vismaz defaultais) interfeiss ir visai murgains. Tagad jau esmu pieradis, bet nu murgs tas ir joprojām. Cik veidos tu vari tikt pie programmām? Ir galvenais desktops, kuram ir vēl divi tādi pa kreisi un trīs la labi. Tad ir kas līdzīgs expose, kas tos visus parāda vienlaicīgi. Tad ir poga uz “visām programmām” alfabētiski. Tad ir poga uz pēdējām lietotajām programmām. Tad ir kaut kādi maģiskie stūrīši kur var iebāzt šõrtkatus. Nu jā, kustomizēt te var ne pa jokam, bet tas ir kā tev pārdot automašīnu bez salona, un komplektā iedot astoņpadsmit salonu apdares iepakojumus un divus spaiņus ar skrūvgriežiem ar tekstu “bet mēs tev iedevām vairāk izvēles nekā konkurents!”
Un domājāt, ka Android pasaulē viss ir baigi lēti? Nekā nebija, visas Android Market programmas kurām ir kaut kāda funkcionalitāte maksā divi lati. Protams, uzlauzt visu ko var, arī pie iPhone programmām var tikt nemaksājot, bet that’s not the point. Tas nenozīmē, ka programmas ir sliktas, nē – te ir daudz ļoti interesantu un noderīgu programmu, kurām līdzīgas uz iPhone redzējis neesmu. Priekš Geocaching šeit arī ir labāka izvēle, un programmas (C:Geo, Locus, GCC) ir vienkārši lieliskas. Arī Androzic ar OZI explorer kartēm ir super programma, ja vien tik bieži nekārtos un nekrešotu. Jā, uzrakstu “Programmu nācās aizvērt spraudņa android.crap.crap.xxx dēļ” es esmu jau iemācijies aizvērt un spiest “relaunch” ātrāk nekā pamanīt.
Īsi sakot Android dod daudz iespēju, to var visādi pielāgot, pārtaisīt un izstrādātājiem ir dotas plašas izklaides iespējas, taču tas nāk ar savu cenu. Nekas nav standartizēts, programmas ir dažādas kā lieldienu olas, daudzas no tām ir nestabilas, citas – bremzē sistēmu. Interfeiss ir murgains, ikonas pārsvarā neglītas. Programmu vērtējumiem Market laikam uzticēties vispār nav jēgas, jo tas ir tirgus lokālais variants, un pat ja programmu ārzemēs novilkuši 500000 cilvēku, pie mums to uzlicis tikai Juris un Andris, un “vidējais” vērtējums ir 2*.
Pierast pie tā var. Esmu jau pieradis. Rēķinos ar to kuras programmas nedrīkst lais paraleli, kādas funkcijas labāk neveikt kuros brīžos, un principā jau viss strādā. Katrā ziņā labāk nekā uz tās Nokia ar savu Symbian 40.
Android telefonos ir kā Linux uz PC lietotāja datoriem. Tam ir daudz iespēju, bet tās nāk ar lietojamības cenu. Kāpēc? Jo nav kontroles. Visi var darīt visu. Un ja nav centralizētas kontroles un atbildībs, nekas līdz galam netiek padarīts. With great power, comes great responsibility. Un šeit tās nav.
Papildināts: Nepārprotiet mani, es esmu kopumā ļoti apmierināts ar pirkumu. Aparāts ir kvalitatīvs, rokās turot ir viengabalainuma un kvalitātes sajūta. Es ceru ka softiskās problēmas ar laiku izlabos atjauninājumi. Telefons ir milzīgs lēciens no nožēlojamās nokijas. Taču, ja būtu iespējams iegādāties ūdenī gremdējamu, un pret sitieniem drošu iPhone (bez vajadzības pēc speciāla korpusa), es tomēr ņemtu to.