Dažādas filmas
Contagion ir filma par vīrusu, kas lielos ātrumos izplatās pasaulē. Sākumā padomāju, ka būs kas līdzīgs zombijfilmām (kuras man, atšķirībā no Kaže, ne pārāk iet pie sirds), bet patiesībā filma ir tāda realistiskāka, pat ticama. Netiek piedāvāti ne galvenie varoņi, ne kādas īpaši laimīgas beigas. Varētu pat teikt, ka ja dzīvē notiktu kas tamlīdzīgs, šis būtu dokumentālas filmas mākslinieciskas adaptācijas ticams variants. Vairāk patika nekā nepatika, varbūt nedaudz pavilka uz “Babel” stilu. Iespējams. Aktieru komanda lieliska. Lika aizdomāties par visādiem ikdienas sīkumiem, piemeram cik bieži tomēr mēs aiztiekam priekšmetus, ko aiztiek citi.
The Ideas of March ir filma par prezidentu kandidātu cīņu. Filma ir saistoša, viegli skatāma, visai interesanta, taču es neredzu īpašu iemeslu tai nocelt balvu kā gada labākā filma jebkurā no kategorijām. Visai tipiska Klūnija filma ar neinteresantām beigām. Noskatīties gan tāpat laikam iesaku.
The Rain maker atšķirībā no citām šeit aprakstītajām ir paveca, viena no agrīnajām Matt Damon filmām. Režisors ir Francis Ford Coppola, kas arī mani piesaistīja viņu noskatīties. Sižets varētu patikt juristiem un advokātiem (hint, Liene), bet arī tādiem kā es viņa visai labi patika. Principā jauna advokāta cīņa ar netaisnību, sliktās korporācijas un nabadzīgā tauta – stāsts no šīs tēmas.
The Help ir filma par melnādaino apspiešanu pilsoņu tiesību kustības laikā, sešdesmito sākumā, precīzāk par mājkalpotājām. Kad kāds no draugiem šo filmu bija pieminējis iepriekš, nebiju iedomājies, ka tā būs šāda tipa filma. Viņa nav depresīva un drūma, bet gan viegli skatāma, jauka, brīžiem ļoti aizkustinoša un iedvesmojoša. Grūti noticēt, ka sabiedrība vēl pavisam nesen bija tik nežēlīga un dzīvnieciska. Komplektā iesaku noskatīties Goodbye Bafana par Dienvidāfrikas aparteīdu, kurš pat lielākos apmēros turpinājās līdz deviņdesmitajiem gadiem.
Drive ir par šoferi-kaskadieri, kas kas paraleli darbam filmu studijā, pa vakariem piepelnās kā zādzību bēgšanas šoferis. Filma ir ļoti atmosfēriska, gandrīz Linčiska. Tajā ir maz dialogu, hipnotisks astoņdesmito elektronikas skaņu celiņš un dīvaini patosiski monologi. Ja vienā brīdī izrādītos, ka galvenais varonis ir pats sev tēvs, un ļaunais antagonists ir rūķis, noticētu ka režisors ir Linčs. Tīri neko, vienīgi varēja iztikt bez pretīgajām brutalitātēm un pastulbajām beigām. Nosita visu sākotnējo entuziasmu par šo filmu. Iesaku piesardzīgi, daudziem jau šīs atmosfēras filmas nepatīk. Komplicētu filosofisko apakšsižetu šeit nemeklējiet.