Eiropa 4: Piektā daļa
Dienu sākām ar izvākšanos no kempinga, un Carta ciema apskati. Tur bija klosteris, un bija jābūt geokastei. Izrādijās gan, ka koordinātes ir neprecīzas, un ved uz milzīgu akmeņu kaudzi, īpaši ilgi nemeklējām, jo kas gan var būt muļķīgāks kā rakāties tūkstošiem akmeņos, nezinot pat vai tā ir īstā vieta.
Tālāk iegriezāmies benzīntankā, un uzsākām braucienu pa Transfagarasan ceļu, ko kādā no Top Gear speciālizlaidumiem, raidījuma vadītāji nosauca par labāko ceļu pasaulē. Kādā izpratnē tas domāts – to mēs grasījāmies noskaidrot.
Esot bijis tā, ka pēc Padomju iebrukuma Čehoslovākijā sešdesmito beigās, Rumānijas vadītājs Čaušesku, kurš gan bija komunists, nobijās, ka arī Rumānija var būt apdraudēta, tāpēc nolēmis, ka pāri Dienvidu Karpatu kalniem jāveido atkāpšanās ceļš. Iesaistīti milzīgi līdzekļi un visa armija, lai izveidotu šo ceļu. Procesā gājuši bojā ap 40 cilvēkiem.
Šis ceļš ir ļoti gleznains, un to ir vērts izbraukt. Jāņem vērā, ka ceļš nav pieejams ziemā, pavasarī un rudenī. Tikai jūnijā tas tiek atvērts braukāšanai.
Ceļu sākot uzdūrāmies milzīgam baram velosipēdistu, kas izskatījās bija nakšņojuši turpat ceļa sākumā esošā kempingā, un jau nobijāmies, ka viņi mums traucēs braukt, taču izrādijās, ka izbraucam pirms viņiem, un tālāk nevienu neredzējām. Auto satiksme gan bija visai intensīva, apstājoties, garām brauca varbūt pat viena mašīna 30 sekundēs.
Kalns sākās pēkšņi un visai stāvi, apkārt vēl bija mežs tāpēc neko konkrēti saprast nevarēja, bet līkloči bija asi un stāvi, turklāt jau bija sācies pamatīgais karstums. Nobraucām nieka 15 minūtes, un saņēmām ziņu no otras ekipāžas, ka papildus “standarta” Land Rover trim brīdinājuma lampiņām instrumentu panelī, ir iedegusies ceturtā – brīdinājums par transmisijas šķidruma temperatūru. Piestājām turpat malā, kur pavērās pirmais skats uz leju, un sākām studēt grāmatiņu. Secinājām, ka pie augstām temperatūrām un slodzēm, šķidrums var sakarst, neko darīt nevar, tikai pagaidīt lai atdziest. Pagaidījām ar, un vairāk šo lampiņu visai ilgi neredzējām. Iespējams pie vainas bija tas, ka uzreiz no rīta sākām ar šādu slodzi, bet skaidrs tas tā arī nebija.
Ir grūti šādā bloga raksta formā aprakstīt turpmāko braucienu, jo neesmu valodā bagāts kā Hemingvejs, un esmu šo rakstu sēriju iesācis atskaites formā, bez skaistiem jūsmojumiem par apkārtējo vidi, jo baidījos, ka pretējā gadījumā vēl pusgadu nepabeigšu rakstīt.
Augstums kāpa ļoti strauji, un garāki gabali nebija gandrīz nekur, viss ceļš kādus 30km ir viens liels serpentīns, un augstums no aptuveni 300m uzkāpj līdz gandrīz 2300m visai ātri. Tiklīdz pazuda koki, skatam pavērās elpu aizraujošs plašums. Jebkurš, kas bijis kalnos, jums pateiks cik neiespējami ir nofotografēt to reibinošo plašumu. Tik dzidrs un telpisks ir skats kalnos, ka neviena bilde jums neparādīs kādas ir izjūtas atrodoties tur. Es varu tikai mēģināt, bet esiet droši – aizbraukt uz kalniem vajag.
Pieturvietas ceļa garumā ir daudz, lai arī lielākā daļa nelegālas, izskatās, ka vietējie īpaši neuztraucas par to. Ik pa brīdim ir zīmes, ka šeit ir dabas parks, un būvēt teltis ir aizliegts, taču telšu ir desmit reižu vairāk kā zīmju. Daži gudrinieki pamanījušies ar savām Dāčijām iestūrēt pat pārdesmit metrus iekšā zālienā, riskējot nolidot no kraujas. Gluži kā jebkurā pasaules malā kur kāju ir spēris cilvēks – arī šeit netrūkst atkritumu un cilvēka pēdu palieku.
Ik pārsimt metrus mēs piestājam, lai es varētu izlekt laukā un uztaisīt kādas bildes, taču vienā brīdī tas vienkārši apnīk, jo skats visu laiku ir fantastisks, un nav iespējams vairs šķirot, kurš rakurss ir labāks par nākamo.
Galvu reibinošais brauciens turpinās, skats paliek arvien plašāks un grandiozāks. Pamanām, ka tas, kas kādu laiku izskatījās kā akmeņu nogruvums kādā kalna nogāzē, patiesībā ir milzīgs skaits aitu.
Drīz esam klāt virsotnē, kur ir ierīkoti vairāki stāvlaukumi, un ķīniešu krāmu tirgus (neskaitāmi suvenīru kioski, kuros tirgo zemas kvalitātes suvenīrus ar lokālo simboliku, visus precīzi tādus pašu kā jebkurā eiropas valstī, tikai ar nomainītu bildi un uzrakstu). Visi parkingi ir pilni, apsargs tikai māj lai brauc tālāk, tāpēc turpinam vien iekšā tunelī.
Otrā pusē paveras jau nedaudz atšķirīgs, taču ne mazāk iespaidīgs skats. Turpinam fotografēt un jūsmot, un sākam ceļu lejup.
Pamazām zaudējam augstumu, iebraucam kokos, un turpinām braukt virzienā uz Curtea de Arges, kas ir tāds kā oficiālais ceļa beigu punkts. Ceļš ir jauks, bet pēc galvu reibinošā brauciena ir palicis nedaudz vāji ap dūšu tāpēc simtprocentīgi izbaudīt nevaru.
Ir sācies neaprakstāms karstums. Iebraucot Curtea de Arges ir tik karsts, ka vairs nav iespējams pat taisni padomāt. Tā kā automašīnās nav kondicionieru, vienīgais ko varam darīt, ir braukt ar vaļā logiem, ko arī visu laiku darām, taču tas neko īsti nedod, kad mašīnas āra termometrs rāda +39C.
Piestājam pie pārtikas veikala Lidl, un paglābjamies tā kondicionieros uz kādu pusstundu. Maz gan tas deva, jo tiklīdz iznākam ārā, temperatūra iesit pa galvu ar divkāršu spēku, un dodamies nogaidīt karstumu kādā simpātiska paskata āra ēstuvē, kurā tiek grilētas vistas, zivis un viss kas cits. Ēdienu nākas gaidīt gandrīz stundu, pa kuru laiku vismaz ēnā atpūšamies, un bērni pamatīgi iztrakojās pa teritoriju.
Priekšā bija kārtējais jautājums – uz kuru no kempingiem braukt, un pa kuru no ceļiem. Kad bijām bijuši Cluj Napoce, centra laukumā redzējām foto izstādi ar Rumānijas nacionālajiem parkiem. Viens no tiem bija mums pa ceļam, tāpēc aptuveni izvēlējāmies maršrutu gar to.
Vakars tuvojās strauji, taču braucot garām vairākām no potenciālajām pieturas vietām, nekādu konkrētu nacionālo parka teritoriju neatradām, un uz dullo meklēt kaut ko jau bija par vēlu. Devāmies tikai tālāk. Biju iepriekš lasījis, ka pie Petrosani ir viens no valsts lielākajiem nacionālajiem parkiem, kurā ir daudz pārgājienu maršrutu un visa kā cita, tāpēc uzņēmām virzienu uz to. Vēl ņēmām vērā Atlantā atzīmētos ainaviskos ceļus, visai bieži Eiropas kartēs ceļiem blakus ir zaļa līnija, kas nozīmē, ka ceļš ved pa smuku rajonu.
Brīžiem sāka līt lietus, kas patīkami atvēsināja, taču ierobežoja iespējas izstaigāties. Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem maziem ciemiem, satikām brīvi klaiņojošas aitas, kazas un govis, kas šķita pašas sapratušas, ka laiks doties mājup, un devās prom no ganībām. Vienā ciemā redzējām tantuku, kas dzinās pakaļ aizbēgušai govij, kas bija nolēmusi nesekot maršrutam. Rumānija ir lieliska vieta kur apskatīt mazus ciemus, tantes lakatiņos un daudz mājlopu. Ik pa laikam nācās apstāties, jo uz ceļa bija kārtējais govju bars. Vienā no šādiem brīžiem kāda garām ejoša govs ar dibenu eleganti nolocīja automašīnai spoguli.
Lēnām sākās tā transilvānija, kuru es biju iztēlojies. Īstenībā jau mēs šķērsojot kalnu grēdu bijām nonākuši Vallačijā, bet tieši šeit es sāku sajust to gaisotni, kuru iztēlojos lasot Drakulu. Meži kļuva arvien biezāki, visapkārt bija kalni un mutuļojošas kalnu upes. Ja runa tieši par ciemiem, tad laikam labāks reģions bija ap Maramures, kuru apskatīju iepriekšējā rakstā, taču šeit daba bija daudz iespaidīgāka. Ja mēs nebūtu braukuši ar bērniem, es ļoti būtu vēlējies iebraukt tajā pašā Retezat nacionālajā parkā, un pāris dienas paklejot pa pārgājienu maršrutiem kalnos.
Tur gan arī ir tās vietas, kur mīt simtiem lāču.
Bija palicis tumšs, un pa ceļam nebija neviena kempinga. To mēs zinājām, taču cerējām palikt kādā Pension, kuriem ziemeļos bieži bija klāt arī telšu simboliņš. Šeit tādu vietu nebija. Patiesībā sāka palikt tumšs, no ceļiem pazuda automašīnas, un mēs iebraucām tādā mežā, ka palika diez gan bailīgi.
Kad pabraucām garām Brezoi pilsētai, un devāmies pa smuko ceļu virzienā uz Vidra ezeru, es tiešām sapratu, ka te noteikti ir ne tikai lāči, bet arī vilki, čigānu tabori mežā (tos mēs redzējām daudz), un arī drakula. Pazuda jebkādas apdzīvotās vietas, un pretim vairs nebrauca neviena automašīna. Papildus tam, Vidra ezeram apbraucām pa dienvidu pusi, kur ceļš izzuda gandrīz pavisam – asfalts daudz kur bija nojaukts, un tilti bija rekonstrukcijas darbos, braukšana palika ne tikai vientuļa un bailīga, bet arī lēna.
Apkārt slējās majestātiski kalni, un šeit viss bija mežu ieskauts. Cik vien tālu sniedzās skatiens – mēs redzējām mežu. Es varu iedomāties, ka agrāk tāda bija arī Transilvānija. Šodien tur ir daudz apdzīvotu vietu un apstrādātu lauku, bet pats Transilvānijas nosaukums jau tulkojas “pārdabiski daudz mežu”.
Bija jau nakts, taču ne miņas no pansijām, hoteļiem kur nu vēl kempingiem. Stūrējām tālāk, nolēmām, ka bērni var aizmigt un gulēt mašīnā, un brauksim tik tālu, cik vajadzīgs, lai sasniegtu skaidri zināmo naktsmītni.
Kad beidzās civilizācijas pamestais mežs, un bijām iebraukuši Petrosani pilsētā, bija skaidrs, ka šeit nebūs kur gulēt. Ceļmalā pie arbūzu tirgotavas ieturējām vakariņas, pabarojām bērnus un nolikām gulēt. Paši saņēmāmies, pārvarējām nogurumu, un devāmies uz priekšu – kempings bija pēc astoņdesmit kilometriem, pilsētā ne gluži pa ceļam, vietā ko sauca par Simeria.
Pa ceļam sākās neliels konflikts, kādi bez izņēmumiem notiek visos šādos braucienos, jo puse no braucējiem nolēma meklēt pansiju kaut kur pa ceļam, jo bija norāde, ka dažus kilometrus tālu ir viesu māja. Protams izrādijās (kā nojaušat, es biju tajā pusē kas bija pret šo domu), ka laiks tika zaudēts veltīgi, jo dažas no pansijām neatradām, un divās no tām – par spīti lielam plakātam fiziski virsū uz mājas – neviens neko pat nezināja par naktsmājas iespējām. Es nesaprotu, ja tev uz vārtiņiem ir liels hoteļa simbols un rakstīts “Pansion”, kā tu vari nezināt kāpēc viņš tur ir? Diezgan labi šokējāmies par šo, un zaudējuši laiku, devāmies vien tālāk uz nosprausto mērķi, un ieradāmies tur šķiet ap vieniem naktī. Kā jau vakars sācies, tā arī turpinājās, jo kempinga vietā nekā nebija. Pabraucām tālāk un kempingu laikam atradām, jo iežogotā teritorijā stāvēja divi kemperi. Ne uzrakstus, ne personālu neatradām, toties izdevās atmūķēt vārtus un iebraukt iekšā. Atradām arī dušas un tualetes telpas, tāpēc laikam kempings tas tomēr bija. Uzslējām teltis, sadzērāmies Sangriju un siltu alu, ieēdām kartupeļu salātus, un gājām gulēt.
Nākamais rīts pienāca ar atklāsmi, ka neesam vienīgie nelegālie nakšņotāji, jo kemperisti savāca mantiņas un ātri vien aizlaidās, jau īsi pēc septiņiem. Domājām, ka laikam esam palaiduši garām logu uz klusu aizbēgšanu, tāpēc īpaši nesteidzāmies, bet tā arī nesagadījām jebkādas dzīvības pazīmes no saimniecības ēku puses. Pa to starp bija ieradušies daži ziņkārīgi vietējie, kas apsēdās uz netālu esošā soliņa un visai uzkrītoši vēroja mūsu kārtošanos.
Tā kā viņi klāt nenāca, un nedeva nekādas zīmes, ka būtu saistīti ar kempinga īpašniekiem, tā arī devāmies prom, nenoskaidrojuši tukšā kempinga mistēriju.
Šī jau bija otrā bezmaksas nakts maksas kempingā.