Eiropa 4: septītā daļa
Tuvojās vakars, un bija paredzēts apmesties turpat netālu no robežas esošajā pilsētā Bela Crkva. Iebraucot pilsētā uzreiz bija skaidrs, ka parasts miests te nav – kūsāja dzīvība, ielās bija pilns jauniešu, daudzi staigāja peldkostīmos un dvieļiem rokās. Uzreiz arī bija jūtams, ka esam citā valstī. Citas auto markas, citi uzraksti – interesanti, ka daudz uzrakstu ir gan latīņu burtiem, gan kirilicā.
Sapratām, ka pilsēta ir tāds kā kūrorts, jo tepat blakus ir kādi pieci ezeri, un ap tiem izvietojušies bariņš dažādu kempingu. Iebraucām vienā, taču sapratām, ka te ir par blīvu un vairāk piemērots tusiņam. Pēc iepazīšanās ar pārstāvi un cenu noskaidrošanas, devāmies uz nākamo. Šeit tusiņš bija manāmi mazāks, tāpēc stājāmies vien malā. Kamēr meitenes aizgāja noskaidrot izmitināšanās noteikumus, varēja novērot kā palēnām savelkas negaisa mākoņi. Vieta izskatījās visai jauka, bija gan bērnu laukums, gan brīva pieeja smukam ezeram. Visi šie ezeri man gan vairāk izskatījās pēc dīķiem, jo bija pārāk tīri, pareizu formu, un ar maz dzīvības tajos (papildināts: tikko noskaidroju, ka tiešām ezeri ir mākslīgi, un izveidojušies gruntsūdeņiem piepildot grants ieguves vietas). Atsteidzās meitenes un paziņoja, ka cena ir pieņemama, un man pa citu pusi jāiebrauc teritorijā. Kamēr braucu apkārt un parkojos pie teltsvietas, bija jau sacēlies pamatīgs vējš un sāka kapāt lietus. Andrejs jau slēja telti zem tādas kā nojumes, ar domu papildus pasargāt telti no lietus. Daudz nedomādams, sāku riktēt telti blakus viņam (jā jā, šis pavisam noteikti ir mēģinājums viņu vainot tajā, kas sekos). Vējš bija pārvērties spēcīgiem grūdieniem līdzīgās brāzmās, uzsliet teltis bija visai sarežģīti, kamēr nebija pamatīgi nostieptas vēja auklas, telts liecās pie zemes plakaniski gluži kā pankūka. Es gan telti pa šīm dienām biju iepraktizējies stiprināt visai labi, tāpēc telts turējās, nevis kā mūsu kaimiņiem, kuriem telts nepārtraukti centās iemācīties lidot.
Tik spēcīgu vēju nebija gadījies mūžā bieži redzēt, ja vien tajās dažās vētrās, kas ir skārušas arī Rīgu, un kurās parasti dažādi priekšmeti lidoja pa ielām. Sāka gāzt lietus, bija jau pamatīga krēsla, un sākās tik skaļš pērkons, ka pat man sāka palikt bail. Bliezieni bija pamatīgi skaļi, un notika vairākas reizes minūtē. Sabildēju zibeni, palika tumšs un sākām taisīt vakariņas.
Kamēr mēs tā jautri visi sasēduši lielākajā teltī vakariņojām, bija jau iestājies vakars, un lietus tikām gāza ne pa jokam. Kāds iedomājās palūkoties kas notiek ārā, un pamanījām, ka telts priekšnamā jau ir savi pieci centimetri ūdens – izrādās zeme ir izkaltusi un mālaina, ūdens nemaz nedomā sūkties iekšā. Ar steigu izkāpjam ārā novērtēt situāciju un protams – teltis ne tikai ir uz mālainas sablietētas zemes, bet arī vēl nelielā iedobē, kā jau zem nojumes kur droši vien bieži mēdz uzturēties cilvēki. Apkārt teltīm padsmit metrus lielā radiusā izveidojies neliels ezers, ūdenī peld vairāki krupji (nevis tup, lec, iet, rāpo vai sēž, bet tieši ļoti skaisti peld! variet iedomāties kāds ūdens bija ap teltīm). Papildus skaistajam mini dīķim kurā peld mūsu teltis, izrādās, ka nojumes griestos ir daži pamatīgi caurumi, un tā vietā lai lietus sadalītos vienmērīgi, tas līst virsū teltīm divās straujās straumēs, kā no krāna. Momentā sākām rīkoties – ar lāpstu sākām rakt tranšejas ap teltīm, lai novadītu ūdeni pa grāvīšiem prom no teltīm, un ar plēves lietusmēteļiem un pelēko skoču līmējām papildus ūdensdrošību vietās, kur ūdens gāžas straumēm. Diez vai kempinga īpašnieki būtu sajūsmā par mūsu izrakumiem, taču savu lomu tie spēlēja lieliski, un mēs ar Andreju, lukturīši zobos, un lietussargi pār pleciem tomēr samazinājām ūdens dziļumu zem riska robežas, un nedaudz dubļaini atgriezāmies teltī. Nakts laikā zeme palēnām izmirka, un ūdens sasūcās tajā, tāpēc teltis tomēr palika sausas.
No rīta gājām peldēties, laiskojām pludmalē, un tad devāmies virzienā uz Belgradu. Pirms braukšanas gan izspēlējām kārtējo Latvieša skopuma triku, likām Ievai iziet pa vārtiņiem, kamēr paši braucot ārā ar auto apgalvojām, ka esam bijuši tikai četri (cenas bija uz cilvēku skaitu).
Ceļš uz Belgradu nav diži aprakstīšanas vērts, jo ieradāmies visai ātri. Pilsētas centrs bija stāvgrūdām pārbāzts ar automašīnām, un jo tuvāk centram braucām, jo vairāk bija mašīnu, un lielākas cenas bija rakstītas [P] zonu informatīvajās plāksnēs. Visbeidzot teju vai pašā centrā atradām divas stāvvietas, un tur arī palikām. Izkāpuši gan īsti nesapratām, kur lai maksā par stāvēšanu. Pētijām, staigājām – uz [P] zīmes tikai kaut kas Serbu valodā, laiki, cenas, zonas nosaukums. Visbeidzot garām iet bariņš ieinteresētu upper-middle-class mačo Serbu, kas draudzīgi un perfektā angļu valodā mums sāk stāstīt, ka maksāt te var tikai ar kaut ko līdzīgu Mobilly, kur vajadzīgs Serbijas mobilais numurs un konts kaut kādā sistēmā. Tā kā mums nevienam nav Serbijas numura, viņi tikai nosmejas, un iesaka atstāt mašīnas tāpat.
Ārzemniekus jau neviens neaiztiks. Andrejs nav gluži samierināts ar šādu risinājumu, un uzstāj, lai tiek sameklēts vietējais policists. Zanei un Norai izdodas atrast cilvēku, kas pārbauda samaksu (un pie vajadzības soda). Cilvēks ir pārsteidzoši saprotošs un draudzīgs, tāpat kā mačo Serbi arī viņš iesaka neko nedarīt, jo sodu viņš nelikšot. Cik interesanti – par tūristiem padomāts nav, bet tas ir mūsu ieguvums.
Pametam mašīnas un dodamies uz Belgradas cietoksni. Ir pamatīgs karstums un saule cepina. Nonāka, parkā, un tur – bērnības atmiņas. Pavisam klasiska paskata lunaparks, ar elektro mašīnām un visādām padomju laiku stila izklaidēm. Iepriecinam bērnus un ļaujam izbraukāties pēc sirds patikas. Paņemu Oliveru klēpī un izbraukājos arī ar t.s. bumper-car, kāds kādreiz arī bija mūsu mežaparkā.
Tālāk dodamies pastaigāties pa parku, un cietoksni. Cietoksnis milzīgs, visai interesants, turklāt kalnā – ar lielisku skatu uz Donavu. Nav pirmā, ne pēdējā reize, kopš redzam šo upi. Ceļojuma laikā gandrīz visās apmeklētajās valstīs nācās to sastapt.
Dodoties pēc cietokšņa ģeokastēm atceros, ka aizmirsu mašīnā ceļotājmantiņu (nu ir tāda lieta geocaching spēlē), tāpēc sarunājam ar pārējiem, ka es aizskriešu uz netālu esošo auto pēc aizmirstā, un pārējie dosies uz kartē atzīmētu bērnu laukumu pie donavas. Satiksimies tur. Atpakaļ esmu ātri, taču jau drīz ir skaidrs, ka bērnu laukumu atrast nebūs tik viegli – kur nu vēl otrai grupai, jo GPS ir palicis pie manis. Nonāku krastmalā, kas ir kā nosēta ar tenisa kortiem, un ne smakas no bērnu laukumiem. Maldos pamatīgi, vienā brīdī jau liekas apmaldīšos, turklāt sāk sēsties telefona baterija. Ieklīstu kaut kādā gigantiskā tenisa kortu stāvvietā, kuru šķērsojot tikai atduros bezizejas stupceļā, un nākas doties atpakaļ, ieklīstu tikai-biedriem zonā, kur lūdzu norādes, un mani izved atpakaļ. Serbija nav ES, tāpēc sarunas dārgas, cenšos sūtīt SMS. Nekādu atbildi nesaņemu, turpinu klaiņot, pie reizes atrodot vēl vienu ģeokasti, kurā manis atnestā mantiņa iekšā neiet! Veltīgs gājiens. Pēc kāda brīža saprotu kāpēc neesmu saņēmis atbildi uz SMS – telefona automātiski izvēlētais operators īsti nestrādā. Cenšos atrast citu operatoru, taču kā jau parasti tas ir pailgs process, un operatoru izvēle tur ir liela. Vairāki nestrādā, visbeidzot kādam pieslēdzas, un saņemu SMS no Zanes ka viņi ir kaut kādā kafejnīcā kuģī. Zanes izpratne par ģeogrāfiju no manējās krasi atšķiras, tāpēc pēc aprakstītā nekādi nesaprotu kurp jādodas. Mēģinu uz dullo iet gar krastu, pētot potenciālos variantus. Saņemu vēl dažas SMS, līdz visbeidzot saprotu, ka zaļais karogs patiesībā ir vairāki balti karogi ar zaļiem burtiem (nu, vai arī tamlīdzīga atšķirība, precīzi vairs neatceros) un esmu klāt. Restorāns kuģī visai labi šūpojas, ēdiens ir padārgs, taču visi ir izsalkuši, tāpēc pasūtijuši ēst. Es sākumā vilcinos, beigās tomēr kaut ko nelielu pasūtu. Bērni dauzās apkārt, mēs atpūšamies pavēnī no karstās saules.
Pēc restorāna dodamies atpakaļ uz auto, Belgradā pavadītas jau vairākas stundas. Pilsēta man atstāja ļoti pozitīvu iespaidu, tīra, sakārtota un moderna, atmosfēra tikai pozitīva un mājīga. Pārsteidzoši. Godīgi sakot daudzos jautājumos attīstītāka par Rīgu.
Esam nonākuši pie automašīnām, kad Zanei paliek slikti. Sākumā veļam vainu uz ēšanu šūpīgā kuģī, tad uz ēdienu, tad uz sauli, bet beigās visi varianti tiek noraidīti, jo pārējie jūtas labi. Nolemjam mierīgā garā doties uz kempingu. Ir divi varianti – tepat pilsētā, un pagaru gabalu aiz tās. Vēl īsti nav idomāts tālākais maršruts, tāpēc nolemjam doties Novi Sad pilsētas virzienā uz tālāko kempingu, ar domu, ka virzamies uz Ungāriju. Automašīnai ir atsācies nepatīkamais troksnis, tāpēc vēl tobrīd tiek nolemts lēnām virzīties uz Latvijas pusi.
Sākumā ceļš uz Novi Sad ir pabriesmīgs, un nākas vēl pasēdēt dažādos sastrēgumos, taču kad esam uz šosejas, un šķērsojam maksas šosejas barjeras (nav dārgi, kādi 1.5Ls), šoseja paliek lieliska, taisna un naudas vērta. Es ceru, ka arī Latvijā kādreiz ieviesīs maksas ceļus, kas būs tiešām kvalitatīvi. Labāk tā, nekā bezmaksas (ceļa nodoklis jau kā zināms ceļiem reti aiziet) bet drausmīgi. Milzu ātrumā nonākam galamērķī, kempingā “Pipacs” Feketic ciemā, nost no šosejas, nedaudz aiz Vrbas.
Jau piebraucot pie kempinga vārtiem mūs sagaida cilvēks, kas itkā zinādams vai lasīdams mūsu domas saprot ko vēlamies, viņš daudz klusē, bet visu saprot. Izturas vēsi un profesionāli, parādās un pazūd pēc vajadzības. Uzreiz ir sajūta, ka esam nonākuši kādā īpašā vietā. Pats kempings tādu nemaz neatgādina. Gaisā ir tāda kā “pamestā dārza” atmosfēra. Saimniecības ēkas un dārza mēbeles atgādina deviņpadsmitā gadsimta dienvidamerikas koloniālo stilu, kuru katru brīdi jāparādās angļiem safari cepurēs un resnai nēģerietei ar baltu prikšautu. Bet te ir tukšs un kluss. Gaisā ir tāds miers, ka nav saprotams – vai būtu apstājies laiks? Čivina putni, neviena nav, un ir sajūta, ka “paradīzes dārzā” desmitiem gadus neviens nav spēris ne kāju. Ir gan sakopts un tīrs, taču var just tādu īpašo miera atmosfēru, itkā mēs būtu kādā paralelā dimensijā. Kā kronis visam, krēslai tuvojoties tālumā sāk spēlēt dzīvā mūzika. Turklāt tas ir lielisks džezs. Ņemot vērā, ka nekur tuvumā neesam manījuši ne dzīvas dvēseles, un caur ciemu iet viens vientuļš ceļš bez jebkādas satiksmes, sajūtas ir fantastiskas. Tāda aura nekad nebija izjusta.
Sabūvējām teltis, izpētijām apkārtni. Meitenēm radās aizdomas, ka kāda no saimniecības ēkām ir aizdomīgi spocīga, jo dzirdējušas kādu troksni. Vairākiem mēģinājumiem pārvarēt bailes, beigās saņemās, un iet atvērt durvis. Ēkas slēģi ir ciet, un nekas neliecina, ka tur kāds varētu būt taču – pārsteigums – iekšā sēž mazs sačokurojies vecītis, un sveicina ielauzušos Noru. Nora apkukusi, sabijusies, un reizē stāvā sajūsmā nāk visu atstāstīt. Nesaprotu kā tik īsā laika periodā mēs tik daudz ko varējām redzēt un izdarīt, laiks te tiešām rit savādāk. Vēl nav tumšs, uztaisam kūku. Meitenes ir nopirkušas biskvīta ripas, un par goda aizmirstai Andreja dzimšanas dienai, ir tapusi lieliska torte. Paēdam vecīša terasē. Satumst. Dodamies vakara pastaigā uz ciemata centru. Tas ir tukšs, taču kādas mājas pagalmā, kurā starp citu arī atrodas sporta izmēra peldbaseins bez ūdens (tas kā tas ir iekārtots liecina, ka ūdens tur nav bijis sen), spēlē dzīvo mūziku. Izskatās ka notiek tikai iesildīšanās, un kaut kad tuvāk naktij te notiks vietējā mēroga pasākums, diemžēl nešķiet, ka pasākums būs pieejams visiem. Pastaigājoties dodamies mājup, kur secinam, ka vīteņaugos ieskautajā tenisa kortā ir iedegti prožektori, un meitenes baltos svārciņos spēlē tenisu. Nospriežam, ka tie ir kempinga kaimiņi, kas noīrējuši liela izmēra māju.
Rīts mūs sagaida ar laisku saulainu laiku, mierīgu garastāvokli, un sapņainu gaisotni. Nekur nesteidzoties paēdam brokastis, iepazīstamies ar večuku, kādu citu onkuli un viņa suni. Tie ir teritorijas darbinieki. Tā kā automašīna vakardien sāka taisīt pamatīgus trokšņus, un tās apakšā jau ir skaidri saskatāmi kardāna krustiņa bojājumi, jāpieņem lēmums rīkoties tālāk. Ciemata centrā izdodas atrast bezmaksas Wifi, un ar iPad palīdzību tiek apzināti visi Land Rover servisi tuvākajā apkaimē. Tādi ir Ungārijā kā arī jau apmeklētajā Belgradā. Uzrakstu epastus abiem, cerībā, ka stundas laikā saņemšu atbildi. Protams neko nesaņemu, tāpēc cenšos ar Skype zvanīt vispirms Ungāriem. Tie neceļ. Zvanu uz Belgradu, kur paceļ skaidrā angļu valodā runājošs cilvēks, kas atvainojas, par angļu valodu, un iedod vēl perfektāk runājošu kolēģi. Izskatās, ka runātāji ir profesionāļi, jo momentā tiek paskaidrots kas un kā ir jādara, ka iespējams kardānu atvienot un braukt ar priekšpiedziņu, un ka krustiņi viņiem uz vietas ir pieejami. Sarunājam, ka došos pie viņiem, un varu būt klāt pēc divām stundām. Tā arī darām. Esam atpakaļ Belgradā, un sekojot GPS norādēm līkumojam vairākas reizes šķērsojot upi (palaists garām krustojums nozīmē pamatīgu apli pāri diviem tiltiem), beigās atrodam servisu. Lai arī oficiāls Land Rover servisa centrs, tas nebūt nav stiklots veikala stila birojs kā redzējām Ukrainā, šeit ir knapi saskatāms serviss, taču iekšā protams skats paveras fantastisks – nelielā garāža ir stāvgrūdām pārbāzta dažādiem Land Rover retumiem un perfektiem eksemplāriem. Tur ir gan Lightweight, gan Series, gan milzumdaudz perfekti nostrādātu un atjaunotu Defender. Knapi apgriezties, pat nav skaidrs kā tie visi tur sabāzti. Servisa veči sanāk runāties. Momentā vairākas automašīnas tiek no garāžas izdzītas laukā, un aizvestas nezin kur. Mūsu auto tiek iebraukts iekšā, un pirms es paspēju saprast kur mēs liksimies, auto jau ir uz pacēlāja, un tam jau skrūvē nost kardānu. Visi saraušamies iekšā Andreja mašīnā, un dodamies uz tuvējo lielveikalu iepirkt ēdienu un saprast tālākos plānus. Veikalā paēdam, un pie kafijas tases runājam par plāniem. Atskan zvans, ka auto ir salabots, un kopā tas maksās 140Eur. Esmu nedaudz šokēts, taču vēlāk pārdomājot, domāju ka cena ir adekvāta. Tomēr serviss bija ārkārtas steidzamības kārtas, tika veikts stundas laikā, un detaļas tika izmantotas orģinālās. Diez vai es Rīgā jebkurā servisā iebraucis varētu sagaidīt, ka stundas laikā mans auto būs gatavs. Visticamāk mana modeļa kardāna krustiņš Rīgā būtu jāpasūta. Katrā ziņā par cenu nav ko žēloties – variantu nebija tāpat. Toties pavērās iespēja turpināt braukt kur sirds vēlas. Papildus saremontētajam kardānam, veči bija pieregulējuši arī kaitinošo stūres lufti. Pie kafijas tases sākam diskutēt par plāniem, Andrejs grib braukt uz Bosniju. Jautājot blakus galdiņa sēdētājiem par robežu tie atbild – “You, no problem. For us – big problem”. Internetā iepazīstoties ar valsts vēsturi un pašreizējo situāciju, paliek drūmi ap sirdi, un īsti braukt negribas. Jāpiebilst, ka tagad to loģiski nožēloju, un tobrīd uz emocijām spieda auto problēma, zanes sliktā dūša, ceļojuma viduspunkta apnikums un citi faktori. Protams jau arī bērni. Viens pats es dotos kaut uz Irāku, bet ar bērniem ir savādāk. Katrā ziņā devāmies atpakaļ pie sava auto, samaksājām, un turpinājām ceļu. Šīvakara plāns – braukt pēc iespējas ilgāk, un palikt nakšņot pie Serbijas/Horvātijas robežas, jo tā vietā lai brauktu Bosnijā, izdomājam iemest loku Horvārijas austrumu galā.