New Orleans
Kamēr nav tapis pēdējais raksts sērijā par Eiropas auto braucienu, varu īsi pastāstīt, ka pagājušonedēļ darba sakarā biju Amerikas Savienotajās valstīs, konkrētāk Luiziānas štata galvaspilsētā Ņuorleānā — ostas pilsētā, kas pazīstama kā Mardi Gras svētku centrs, un vieta, kur Meksikas līcī iztek varenā Misisipi upe.
Šī laikam ir sestā reize kad biju ASV, un tā kā gandrīz visas reizes esmu bijis dažādos štatos, jau sāka rasties konkrētas asociācijas ar katru no tiem. Sākumā ASV liekas vispār kā paralelā pasaule, bet tad ar laiku pie lielā amerikānisma sāk pierast, un konkrētāk var saskatīt katra štata īpatnības un nelielās atšķirības. Ņuorleāna ir zemākas apbūves, pat pats pilsētas centrs sastāv galvenokārt no divstāvu mājām, un bisnesa rajons ir visai neliels (tur arī atrodas tie daži debesskrāpji). Grūti precīzi rakstutot pilsētas šarmu, bet tas ir kaut kas sasitīts ar upi, franču arhitektūru (te kādreiz dzīvoja t.s. Cajuns, franču un kanādas franču imigranti), kaut kādām krāsām un ēdieniem. Te ir daudz bijušo rūpnīcu un noliktavu, daudz hoteļu un veikalu ir pārbūvētas noliktavas un atbilstoši tas arī ietekmē kopējās sajūtas pilsētā.
Vakaros bijām vairākos jūras veltu restorānos, klausījāmies dzīvo džezu, un staigājām gar upi. Zivis te protams ir visur, konkrēti rajona specialitāte ir t.s. “Blackened Redfish” kas ir kaut kāds asara paveids, grilēts biezā garšvielu slānī. Vēl te audzē pekanriekstus, kā rezultātā katrs otrais ēdiens ir ar pekanriekstiem, un pat viens no vietējiem alus paveidiem saturēja pekanriekstus.
Centrs ir ļoti patīkami vecā stilā apbūvēts, liela daļa pat no astoņpadsmitā gadstima. Slavenāko rajonu sauc “French quarter”, kurā arī atrodas viens no vecākajiem amerikas aktīvajiem tirgus plačiem, alkohola iela (burbon street), pasažieru osta ar vecāko aktīvo tvaikoni amerikā (“Natchez”). Kā var redzēt – pilsēta ar vēsturi.
Piektdienas vakarā devāmies uz slaveno Burbon street. Tā ir pagara gājēju iela, kur pārsvarā ir atrodami tikai bāri un dzertuves, viss totāli smird pēc vēmekļiem un alkohola, un katrās durvīs rēgojas kādas kailas sievietes. Visa apbūve ir divstāvu, un teju katrā mājā ir kāds balkons, no kura sadzērušies cilvēki met lejā krelles. Kādā no balkoniem bija pazīstamu cilvēku ballīte, tāpēc bija iespējams izbaudīt ielu arī no augšas, kā arī iepazīties ar visai savdabīgu tradīciju, kas nākot no Mardigras svētkiem.
Ideja ir tāda – balkonos esošie ir ekipējušies ar lieliem dažādu kreļļu krājumiem, un lieto daudz alkohola. Lejā esošie arī lieto daudz alkohola, un vēlās iegūt krelles. Lai augšējie lejējajiem iedotu krelles, apakšā esošajām meitenēm ir jāparāda kailas krūtis. Ja tas tiek izdarīts, ar vispārējām ovācijām meitene tiek apmētāta ar krellēm. Jo vēlāks ir, jo vairāk alkohola ir izdzerts, un jo vairāk šis reāli tiek arī darīts. Protams krelles mēdz mest arī tāpat, vai arī par citām jautrām izdarībām, taču arī kailas krūtis no jautrām meitenēm es stundas laikā redzēju pie desmit.
Sestdien kad mums bija brīvā diena, izmantojām to pēc pilnas programmas. No rīta, par spīti lietum, ar Natchez devāmies izbraukumā pa Misisipi upi, apskatījām motortelpu, noklausījāmies stāstu par pilsētu un kuģi, paēdām un paklausījāmies kaut kādu vietējo dixieland grupu. Tad devāmies uz hoteli, kur mūs jau sagaidīja autobuss, kas aizveda uz citu pilsētu – itkā reāla pirāta vārdā nosaukto “Lafitte”. Lafitte atrodas stipri tuvāk pašam meksikas līcim, kur misisipi upes delta sadalās miljons purvos un mitrājos. Mums bija rezervēta privāta “gaisa laiva”. Nezinu kā to latviski sauc, bet principā tas ir motorizēts transporta līdzeklis, ko uz priekšu dzen liels rotors, kas atrodas virs ūdens (ar gaisa plūsmas palīdzību). Bijām rezervējuši mazo laivu, kas nozīmēja ka mums pieciem bija privāta tūre, un varējām iebraukt arī citiem nepieejamās vietās. Tāds prieks maksā 90$ no cilvēka, taču bija jau vērts. Izrādās misisippi ieteka ir pārpilna ar aligatoriem, uz ko arī tūre pārsvarā koncentrējās. Vārds “swamp” tūres nosaukumā arī īsti nebija precīzs, jo patiesībā tur ir swamp, bog, marsh, un vēl pieci citi mitrāju veidi.
Iekāpjot laivā izdalīja mums prettrokšņa austiņas, kas esot jāliek kad laiva uzņems ātrumu – jo troksnis tiešām ir liels! Bijām visai pārsteigti, kad vadītājs iespieda grīdā, un laiva uzņema gandrīz 70Kmh (GPS pēdās tā izskatās).
Un aligatori tur ir gan! Tiklīdz piestājām, tūres vadītājs izvilka paku ar t.s. marshmellows (kaut kas līdzīgs zefīram), iemeta vienu ūdenī (tieši tādu, jo tas peld, un taisa smuku “plunkš”, lai aligators sajūt ka tur kaut kas ir), un mums jau sāka tuvoties 2-3 aligatori. Nekādi ne mazie, daži šķiet bija pat virs divu metru garuma. Cik nopratu, aligators pats no ūdens tā vienkārši ārā izlekt nevar, tāpēc tas, ka laivai nav malu, un tā atrodas tikai 30cm virs ūdens līmeņa, īsti bīstami nav.
Sāka gāzt lietus, un pat jakas mūs neglāba no totālas salīšanas, taču kopējo atmosfēru tas uzlaboja visai daudz. Kas var būt labāks kā kombinācija purvs/lietus/aligatori.
Pārējo bilžu galerija ir atrodama šeit.