Ogres zilie kalni
Ogres zilie kalni ir aizsargājama dabas teritorija, kurā sastopams Latvijā īpaši rets biotops – skujkoku meži uz osiem. Sastopamas 6 aizsargājamas augu sugas, kas raksturīgas mežiem uz osiem vai osveida vaļņiem – meža silpurene, smiltāju esparsete, šaurlapu lakacis, Ruiša pūķgalve, pundurbērzs, pļavas silpurene.
Atceries, ka aizsargājamās teritorijās nevajadzētu plūkt ziedošus augus, lai jau tie priecē acis turpat, kur tie zied.
Ogres zilie kalni sākas Ogres pilsētā, kur pie Mālkalnes prospekta apļa ir ierīkota neliela autostāvvieta. No turienes pa kalniem iespējams iet, vai braukt ar velosipēdu, aptuveni trīs kilometrus līdz Dubkalnu karjeram. Nekāda īpaši marķēta taka nav ierīkota, tā ir vienkārši pastaiga pa kalna (osa) virsotni, pa ceļam vietām ir informatīvi stendi.
Tā kā šajā posmā bijām jau bijuši, gribējām piebraukt tieši pie jaunā skatu torņa. Tas nebija tik vienkārši, jo norādes neredzējām, un nebija saprotams kā piebraukt. Novietojām auto pie stenda uz Apiņu ielas, kur bija arī norāde “skatu tornis 600m”, bet cik tas bija legāli, grūti spriest, “P” zīmi neredzējām.
Tālāk pa meža ceļu devāmies uz norādīto pusi. Pie paša torņa gan sagaidīja pārsteigums, nācās atstāt bērnu ratus, jo kāpiens bija teju vai vertikāls, pa smilšainu stāvumu. Domāju lietus laikā ir jāmeklē cits ceļš, jo te varētu būt slidens. Es pieļauju, ka trepes nav ierīkotas jo šī ir aisargājama teritorija, un jau paša torņa būvniecība bija ļoti kritizēta no biologu puses.
Tornis ir iespaidīgi augsts, un tādiem kā es, kuri baidās no augstuma, tajā uzkāpt būs īsts pārbaudījums. Netālu no torņa ir jau minētais Dubkalnu karjers, ka ir iecienīta atpūtas vieta Ikšķiles un Ogres iedzīvotājiem. Diemžēl varēja novērot, ka “caurbraukt aizliegts” zīmes neviens neievēro, un automašīnas lielos daudzumos bija sabrauktas turpat pie karjera, jebkurā sūnu laukumiņā ko varējuši atrast. Garām nobrauca policijas auto, taču nekādas darbības lietas labā no viņu puses neredzējām.
Paši uzkāpām kalniņā pavērot skatu no skatu platformas, un tad pie ūdens atradām vietiņu kur piemesties. Bērni plunčājās siltajā ūdenī, pavērojām putnus, paēdām pikniku. Diena bija jauka un atpūtāmies labi. Vienmēr atcerieties, ka mežā neko atstāt nevajag, pat ne paredzētajās miskastēs. Visus atkritumus paņemiet līdzi, un izmetiet kādā pilsētas konteinerā. Meža miskastes reti kad tukšo, un dzīvnieki tajās var gribēt meklēt ko ēdamu.
Šo un citas interesantas vietas Latvijā meklē www.dodies.lv
