Atmiņas
Bija tādi laiki, kad šeit rakstīju bieži un daudz, taču tagad esmu sapratis, ka rakstīt ko citu kā punkts-pa-punktam stila ceļojumu aprakstus es vairs nemāku. Protams, pabraucot dažus gadus atpakaļ un palasot to, ko tur esmu sarakstījis, paliek skaidrs, ka arī toreiz nemācēju izteikties, bet šobrīd problēmu ir saasinājis 140 simbolu sindroms – vairāk kā dažus teikumus no sevis izspiest ir grūti. Šobrīd lasu Annas Frankas dienasgrāmatu un esmu šokā par meitenes skaisto valodu jau tik agrā vecumā. Lai gan, atšķībā no manis, Anna brīvo laiku pavada mācoties svešvalodas un ļoti ļoti daudz lasot.
Galu galā, nevienu jau tāpat neinteresē tas, ko tu domā. No sociālajiem tīkliem ir iespējams pazust tā, ka neviens to pat nepamana un blogu ierakstus pat es pats lasu tikai pa diagonāli (vai precīzāk, interesantāko rindkopu pirmo teikumu puses).
Priekš kam tad es vēl rakstu? Protams sev. Atmiņa labāka nevienam nepaliek, bet atmiņas ir dārgākais kas mums ir – tāpēc jau arī lielāko daļu brīvo līdzekļu ieguldu ceļojumos. Atmiņas un piedzīvojumi ir tās, kas veido cilvēku. Visu pārējo ir iespējams pazaudēt, bet atmiņas izdzēsīs tikai laiks. Jau tagad atrodu interesantas aizmirstas nianses savu senāko ceļojumu aprakstos, jo pilnīgi visu nav iespējams atcerēties, prātā paliek tikai spilgtākais.
Vai varbūt tas ir vecums? Bezcerības sajūta, ka pasauli mainīt sapņo tikai jaunie un jāsāk pierakstīt viss ko redzi, pirms iestājas alcheimers? Es ceru, ka tas ir pārejoši.
Pelēkā dienā pēlēkas domas.