Japāna 2024: Tokija un apkārt
Iepriekšējos braucienos biju ļoti iemīlējis Tokiju, tāpēc šajā braucienā gribēju te pavadīt vairāk laika. Bijām rezervējuši labu hoteli ērtā lokācijā, kuru plānojām izmantot kā tādu bāzes mītni. Viesnīca atradās tieši blakus Sensoji templim, pie gājēju ielas, tāpēc pēc iečekošanās uzreiz devāmies vakara pastaigā pa rajonu. Templis tumsā ir ļoti iespaidīgs, izstaigājām tā apkārtni, tad devāmies paēst pirmo suši savā braucienā.
Jāpiebilst, ka Japānā suši pamatīgi atšķiras no tā piedāvājuma, pie kura esam pieraduši te Latvijā. Tā kā tur ir pieejamākas svaigas zivis no okeāna, lielāks uzsvars ir uz suši Nigiri, kas ir svaigas zivs šķēle uz suši rīsiem. Tāpēc tiem, kuri pieraduši pie te populārajiem maki rullīšiem, tur reizēm nākas pameklēt, vai īpaši pasūtīt tos.
No rīta viesnīcā paēdām skaistas tradicionālas brokastis un tad devāmies turbo tūrē pa pilsētu. Bija lietas, kuras bija “obligāti jāredz”, tāpēc tās ieķeksējām kā no saraksta, lai pēc tam varam baudīt pilsētu brīvākā režīmā. Kā jau minēju, mums ceļojumam nebija daudz laika un bija nedaudz saspringts grafiks, bet tā kā ceļojumā vedām cilvēkus, kas šajā zemē ir pirmo reizi, bija objekti, kurus ļoti gribējās apmeklēt. Ja mēs ar ģimeni būtu braukuši tikai vieni paši, tad es domāju viss brauciens būtu nedaudz atšķirīgs un vairāk klaiņotu kur deguns rāda, kā jau otrās reizes braucienos, kad vairs nav nekādu “minimālo prasību” kas jāredz. Īpaši jau, ja ir sajūta, ka šī varētu būt arī pēdējā reize konkrētā valstī.
Ja jautā, ko tieši “jāredz” un no kurienes tāds saraksts, tur ir mikslis no filmām, multenēm, grāmatām un citos veidos slavenām vietām. Tad klāt nāca pāris mana paša rekomendācijas, vietas, kas bija patikušas manos iepriekšējos braucienos.
Tātad pēc Asakusa vecā rajona, devāmies uz Shibuya, apskatīt slaveno “Shibuya scramble” krustojumu, kuru ik dienas šķērso milzu cilvēku masas un šis skats pats par sevi ir ļoti iespaidīgs. Tad nogājām uz mazajām ieliņām turpat blakus un ar kājām devāmies uz milzīgo Meiji Jingu tempļa parku. Sāka līt lietus, tāpēc nopirkām fantastiski ēstus caurspīdīgus lietussargus, kurus pārdod ik uz stūra. Šādus ļoti gribētos arī Latvijā, bet nav izdevies atrast liela izmēra un caurspīdīgu lietussargu. Kāpēc nez tā? Tas ir ļoti praktiski, kad stiprākā lietū ar vēju tu vari pavērst lietussargu vēja virzienā, bet vienlaikus joprojām redzi, kas ir priekšā.
Pēc Meiji tempļa izstaigāšanas, devāmies uz turpat netālu esošo Harajuku rajonu, kurā koncentrējas liels daudzums moderni saģērbušos jauniešu un ir atrodami dažādi tūristu sīklietu veikaliņi. Uz brīdi pazudām kādā no rotaļlietu veikaliem. Uz šīs ielas bija ārkārtīgi daudz cilvēku, taču kopumā, Tokijā nav daudz tādu vietu.
Zinu, ka daudziem ir priekštats, ka Tokija ir kā tipiska metropole ar tūkstošiem cilvēku, kas plecu pie pleca konstanti grūstās un plūst pa ielām lielās masās, bet ja godīgi, tādas ir tikai pāris konkrētas vietas. Turpat noejot divas ieliņas uz sāniem atradīsiet šauras un pilnībā tukšas privātmāju ielas un tā būs lai kurā Tokijas pusē neatrastos. Tas ir viens no aspektiem, kas man Tokijā tik ļoti patīk. Tu vari būt modernā lielveikalu rajonā, kurā ir tūkstošiem cilvēku, tad iespraukties kādā divus metrus platā ieliņā un pēkšņi apkārt ir klusums un tad var pusstundu klaiņot pa sīku un klusu ieliņu labirintiem, kas eksistē starp cilvēku koncentrēšanās centriem. Agnese arī to pašu secināja, kad pēc pāris dienām apmeklējām Ginza rajonu, kas ir tāds kā biznesa ēku rajons - “Es biju domājusi, ka visa Tokija būs šāda”. Tā arī ir. No filmām rodas iespaids, ka te ir tikai lielās stiklotās mājas, bet Tokijā ir visdažādākie rajoni un vecais eksistē turpat blakus jaunajam, klusais, skaļajam un tamlīdzīgi.
Pusdienās devāmies uzēst Ramen un nejauši atradām ļoti atmosfērisku un “autentisku” ramen vietu, kur ēdiens bija tiešām fantastisks. Jāsaka, ka ne vienmēr izdodas atrast labas ēstuves un arī šajā braucienā tā gadījās, īpaši, kad visi ir izsalkuši un ir steigas sajūta, ka jānolemj uz kuru pusi iesim, kuru ēstuvi meklēsim, īpaši ja katram gribas kaut ko atšķirīgu.
Tālāk devāmies apskatīt kādu vietu, kas pazīstama no slavenas anime filmas “Your name” un tad arī bija klāt pirmais vakars Tokijā.
Tā kā diena bija intensīva, mums jau bija tāds joks “Kas par nedēļu … hei bet ir tikai otrā diena!”. Vakarpusē atkal pastaigājām pa savu Asakusa rajonu, aizgājām līdz upei, no kuras pavērās skats uz izgaismoto Tokyo Skytree torni.
Nākamo dienu plāni bija visai aptuveni. No rīta, secinājām, ka līst lietus, tāpēc atlikām tos plānus, kuri bija kaut kur pie dabas un devāmies izklaidēt jaunāko brauciena dalībnieku - aizbraucām uz jūras muzeju, kurā varēja apskatīt visādus tunčus un citus jūras dzīvniekus.
Pēdējās dienās bija paredzēti izbraucieni ārpus Tokijas, vispirms brauciens uz Nikko. Tā kā šoreiz mums nebija jāturās pie “JR rail pass” līnijām, braucām ar privāto dzelzceļa līniju, kas mūs pieveda tuvāk un bez pārsēšanām, kā mūsu iepriekšējā braucienā.
Nikko ir ļoti jauka vieta, kur ir daudz iespēju izstaigāties. Neliels ciems, 17. gs. tempļu komplekss, skaists tilts, kā arī interesants pārgājiens.
Izstaigājuši tempļu kompleksu, kas pārsvarā cilvēkiem te ir galvenais mērķis, devāmies uz imperatora vasaras rezidenci un apkārt esošo parku. Ēku komplekss tādā ļoti askētiskā stilā, daudz koka, tatami paklājiņu un visādu fotogēnisku pagalmiņu, noteitki iesaku te iegriezties, ja esat Nikko.
Nupat jau bijām pamatīgi nostaigājušies, bet priekšā vēl bija neliels pārgājiens gar Kanmangafuchi Abyss, kas ir tāda kā upes ieleja, kur izvietotas “Jizo” statujas ar sarkanām adītām cepurītēm.
Te nu laikam bija kaut kāds lūzumpunkts, kurā es biju tā nostaigājies, ka diezgan asi sāka sāpēt mugura, bet nācās turpināt iet. Muguru kaut kā biju sačakarējis jau īsi pirms brauciena, bet te sāpes atgriezās. Tā kā ceļojumos pēc definīcijas ir daudz jāstaigā, nācās iedzert tabletes un soļot vien tālāk, bet nu to darot, sāpes ar katru dienu tikai pastiprinājās un viss atlikušais brauciens pagāja kaut kādā sāpju ēnā, arī bilžu krājumā es šobrīd redzu, ka bilžu paliek ar vien mazāk un arī rakstīt ilgi negribējās, jo daudz asociāciju bija ar muguras sāpēm. Tam gan beigās bija arī pozitīvā puse, jo tas mani pēc brauciena motivēja beidzot pieteikties pie fizioterapeita un sākt kārtīgi vingrot un izlocīt visus savus sēdošā darba aizmirstos muskuļus. Katrā ziņā, tas izskaidro, kāpēc turpmāk man tā mazāk ko stāstīt un kāpēc raksts nāca tik ilgi.
