Japāna 2024: Nagoya, Totoro un Kyoto
Atgriezušies no Nikko, turpinājām izbaudīt Tokiju. Nu un es saku izbaudīt ļoti burtiski. Man tā patīk Tokijas mazākās ielas. Es jau laikam iepriekš rakstīju, bet cilvēkiem ir priekštats, ka populārajās Āzijas lielpilsētās viss sastāv no stiklotiem debesskrāpjiem, bet tā nav un tas noteikti nav tas uz ko es braucu skatīties. Visvairāk man patīk tās mazās sānieliņas, knapi tik platas, cik lai izbrauktu nelielie japāņu auto. FamilyMart veikalu džingls un interesantie ēdieni tajos (he, noskanēja galvā tikko). Tīrība un drošība.
Padzīvojām pa Tokiju, bijām visādos veikalos, rajonos, izgaršojuši visādus ēdienus. Tad bija pienācis laiks doties tālāk, bet vēl tomēr nolēmām izbraukt mazā dienas izbraukumā uz Kamakura. Zinu, ka tur noteikti ir daudz ko darīt, bet laika mums nebija, tāpēc izbraucām tikai ar slavenu vilcieniņu gar piekrasti, nobildējām to vilcienu no vietas, kur to bildēja pilnīgi visi (bezjēdzīgs pasākums, jo redz tikai citus fotogrāfus un autentisku kadru neuztaisīt), pabridām pa pludmales smiltīm un tad jau devāmies tālāk.
Ak jā un kur tālāk? Tālāk braucam uz Nagoya. Pati Nagoya varbūt nav diži īpaša pilsēta, bet mums te primāri bija paredzēts darīt divas ārpus-pilsētas aktivitātes.
Pilsētā mums bija paņemts ļoti jauks airbnb namiņš, tādā tipiskajā šaurajā privātmājā. Ļoti skaisti iekārtots un mājīgs. Es nesaprotu, kāpēc man nav nevienas bildes, ir tikai neliels video.
Nākamajā dienā devāmies uz vilcienu un braucām uz Nakatsugawa, kur sākām savu dienas pastaigu.
Ja kāds ir lasījis manu iepriekšējo Japānas aprakstu, tas laikam var likties garlaicīgi, jo šeit jau arī bijām bijuši. Nezinu kāpēc, jo es skatījos arī citus maršrutus, jo rajonā tādi ir, bet pat pēc aprakstiem šis tomēr likās labāks.
Maršruts ir no Magome-Juku (Sākuma pilsēta ir Nakatsugawa) uz Tsumago-Juku (Beigu pilsēta ir Nagiso), daļa no sena pasta ceļa. Iepriekšējo reizi mēs šo maršrutu gājām no ziemeļiem uz dienvidiem, bet šoreiz kaut kas nogāja greizi un iekāpām vilcienā, kas nepietur Nagiso, tāpēc ļoti ātri pārplānojām un vienkārši izkāpām ātrāk, Nakatsugawa pilsētā. Tā jau ir vienalga, kādā virzienā ej. No vilciena stacijas bija jāiet sameklēt autobuss (turpat blakus), ar kuru aizbraucām līdz Magome ciemam, kur oficiāli sākas šis pārgājiens.
The Nakasendo was an important historical route connecting Nihonbashi in Edo (present-day Tokyo) and Kyoto. It passed through 35 post towns over a total distance of around 534 km.The Nakasendo trail between Tsumago-juku and Magome pass, along with the connected Yogawa Road, have been nationally recognized as important historic landmarks.
Laiciņš bija vienkārši perfekts un gāja mums labi, redzējām visādas lauku ainas, mazus ciemus, senus ciemus, tūristizētus ciemus utt. Ja mēs sāktu kā bijām plānojuši, tad pārgājiens būtu vairāk no laukiem uz pilsētas pusi, bet šoreiz tā otrādi, jo Magome ir ļoti apmeklēts un tūristiem pārpildīts ciems, bet jo tālāk ej, jo mazāk cilvēku paliek.
Kā jau iepriekš minēju, mani nomocīja muguras sāpēs un biju tāds nerunīgs un neomā. Tas ir ļoti tizli, kad kaut kas sāp un traucē, nevar izbaudīt braucienu un sabojā visu garīgo. Visu laiku pie sevis nozvērējos pēc brauciena iet pie fizioterapeita, ko beigās arī izdarīju un eju vēl šodien. Kaut kāda motivācija bija vajadzīga, nu un laikam lai briesmīgi neuzņēmīgo mani varētu motivēt, tam bija jānotiek man svarīgākajā situācijā - ceļojumā. Tā teikt pēdējais piliens.
Kad pārgājiens bija godam izturēts, atgriezāmies Nagoya. Nākamās dienas plānā arī bija izbrauciens, tikai nevis pie dabas, bet uz jauno Totoro ciemu, kas ierīkots bijušajā Expo teritorijā. Tokijā ir Ghibli studijas muzejs, kas ir tāds daudz oficiālāks, bet uz to bijām bijuši un tur ir daudz grūtāk dabūt biļetes. Totoro parku daudzi vēl nezin, tāpēc izmantojām iespēju apmeklēt ko jaunu. Brauciens uz turieni ved, kā izrādījās, ar magnētiskās levitācijas vilcienu “Linimo”. Pats parks ir diezgan liels un tajā sastopamas dažādas ēkas no zināmajām animācijas filmām. Es jau te biju gandrīz beigts un visai bieži apsēdos uz soliņa pagaidīt pārējos, kā tāds vecs onkulītis.
Pēc pāris dienām Nagojā, tālāk devāmies uz Kioto. Man no šīs pilsētas ir neliela trauma, jo iepriekšējā braucienā te nogāja greizi tik daudz kas, ka nespēju sagatavoties uz to, ka viss būs normāli. Šī ir diezgan jokaina pilsēta, jo visi populārie tūrisma objekti atrodas dažādos pilsētas nostūros, bet tie visi ir tik slaveni, ka nevar kādu vienkārši izlaist. Tā ka nu viss laiks pagāja ar dažādiem sabiedriskajiem transportiem apbraukājot visus pasaules slavenos objektus, Zelta un Sudraba tempļus (Jukio Mišimas grāmata par Kinkakuji, starp citu, kādreiz skolas laikā mani vispār iepazīstināja ar tālajiem austrumiem un uzsāka visu manu toreizējo apsēstību ar Japānu), tad Fushimi Inari Taisha, kur apskatāmi skaistie un visiem zināmie Torii vārti, Kiyomizu-dera templi, Arashiyama bambusu taka, skaisto Gion rajonu, kurā bija tūkstošiem tūristu utt.
Tā nu arī ceļojuma aplis bija burtiski noslēdzies, no Kioto pa taisno devāmies uz Osakas lidostu, jo nu ar Japānas precīzajiem un uzticamajiem vilcieniem, nekāda stresa un šaubu, ka visur var ātri un viegli aizbraukt. Diemžēl ceļojums bija nedaudz saspiests, jo kopā ar visu lidošanu mums bija tikai 12 dienas, tāds nedaudz “iespaidu overload”. Man jau šausmīgi patīk Japānā un vienmēr būšu gatavs atgriezties, tikai nu ceru, ka nākamreiz ar mazāk steigas, vairāk prom no iemītām tūristu takām. Varbūt uz ziemeļiem, varbūt Sapporo?
Nākamreiz jābrauc noķert tos Haruki Murakami vaibus, vairāk mierīgo dienu, kafijas, džeza un kaķu.