Westlake un velosipēdi laukos
Ceļojums sākas pa īstam, jo pametam pirmo pilsētu un dodamies tālāk, dziļāk Ķīnā. Vilciens mūs aizved uz Hangzhou, kas pazīstama ar to, ka šeit bāzējas Alibaba Group (Alibaba/Alipay/Aliexpress), kā arī ar mitrājiem, tējas laukiem un Westlake ezeru.
Mēs, savukārt, nebraucām ciemos pie Jack Ma, bet uzreiz jau izkāpuši vilciena, ar metro pārbraucam līdz centram un tad, izkāpuši no metro, izsaucām DiDi taksi un devāmies uz nedaudz nostāk esošo Westlake. Westlake ir tāds kā “Mežaparks pie Ķīšezera”, nedaudz nomaļus esošs rajons ar zemu apbūvi, daudz parkiem, klusiem tempļiem un skaistu lielu ezeru. Mūsu nakstmītne bija izvēlēta pavisam tuvu Lingyin budistu tempļu kompleksam, kas nozīmēja, ka apkārtnē bija diezgan daudz veģetāriešiem draudzīgu ēstuvju.
Olivers, kā topošais pavārs, uzreiz bija noskatījis pāris Michelin zvaigžņotas ēstuves un uz kādu no tām arī devāmies paēst. Cena nebija liela, ēstuvīte arī nē, bet nu ēdiens bija tiešām fantastisks. Tās nūdeles ar sēnēm es joprojāmn reizēm redzu sapņos, bija tā vērts.
No rīta devāmies izpētīt tempļu kompleksu un grotās izgrebtās Budas statujas. Jo tuvāk vakaram, jo cilvēku kļuva mazāk un bija tāds patīkams miers. Tempļu komplekss tiešām liels, ir ļoti daudz kur staigāt, daži tempļi bez maksas, daži ar kaut kādu ieejas maksu. Bet nu jauki un mierīgi te, Nora pat teica, ka varētu nākt strādāt kādā no tempļiem.
Te bildē redzams kārtējais modernās Ķīnas pārsteigums - maksāt ar AliPay var arī pie ielu tirgotājiem, to var redzēt pēc QR koda, kas stāv uz lotosu kastes tur lejā. Mums bija paņemta skaidrā nauda un sākumā gribējām to izmantot, bet reāli skaidro naudu Ķīnā nevajag un neviens arī īpaši labprāt nelieto. Turpmāk lietojām tikai AliPay.
Westlake bija plānots palikt vairākas naktis. Nākamajā rītā paēdām ļoti interestantas un skaistas brokastis (šajā viesnīcā nebija bufetes, ko nes, to jāēd, bet nu pat man, kurš nebaidās eksperimentēt ar ēdieniem, te bija pagrūti. Saldas sarkanās pupiņas, silts sojas piens, bezgaršīgā Congee putra utt.). Tālāk bija domāts paņemt velosipēdus un izbraukāt ap pašu ezeru. Kā jau rakstīju, apkārtne ļoti Mežaparka stila, maz satiksmes, ļoti mežains, dažas skaistas villas pie ezera, daudz parku, pastaigu taku. Ar velosipēdiem te izbraukāt bija ļoti ērti, visur ir velo joslas, satiksme mierīga. Vienā no parkiem, kas tieši pie ezera un kur atrodas slavens skats “Three ponds mirroring the moon” gan lika atdot nomas velosipēdus un tālāk gājām kājām.
Karstums gan bija nu ļoti nomācošs un ārkārtīgi mitrs, viss sasvīsti jau pāris minūtēs, tāpēc mūsu plāni jau diezgan drīz sāka saīsināties. Rokas burtiski ar sviedru lāsēm noklātas. Tādā karstumā varējām tikai paklaiņot pa parku un ap pusdienām, kad spēcīgo karstumu nomainīja negaiss, vienkārši devāmies apžūt un atvēsināties kādā no lielveikaliem.
Pēdējā dienā vēl aizbraucām līdz lielajam Hangzhou mitrājam un bišķi pastaigājām pa to. Kartē nelikās, ka tas būs gluži tik liels, tā ka pietika spēka iziet tikai nelielu stūrīti no visa parka.
Kad bija pienācis doties projām no Westlake, atkal jau devāmies uz dzelzceļa staciju. Te mūsu ceļojuma plāns kļuva nedaudz miglaināks, jo bija jāizdara kaut kādi lēmumi un nekādi nespēju nolemt kuru no variantiem izvēlēties. Brauciens ir par īsu un Ķīna ir daudz par lielu, lai vienā atvaļinājumā iekļautu visus interesantos apskates objektus, bet nu beigās kaut kā nolēmu tomēr izlaist Huangshan (Yellow Mountain), baidoties, ka tas būs pārāk tūristisks un apmeklēts, tā vietā vienu dienu iemainījām pret dziļākiem laukiem. Te es ar DeepSeek AI palīdzību biju atradis pāris ciematus, kuri atbilda manām ļoti specifiskajām prasībām. Pratināju es tos AI diezgan ilgi, jo es vēlējos pēc iespējas laucinieciskākus un mazāk populārus ciematus ar smukiem skatiem, bet ne gluži tik laucinieciskus, ka tur nav ne hoteļa ne ēstuves. Tad nu bijām nonākuši pie pāris variantiem, bet nokļūšana turp bija diezgan komplicēta (vismaz uz papīra). Tā ir, ja nevēlies uz tūrisma centru, nākas pasvīst. Beigās pēdējā brīdī norezervēju viesu namu un devāmies ceļā.
Beigās gan viss izvērtās daudz vienkāršāk un divu dienu iekšējais satraukums pazuda kā nebijis. Izkāpām dzelzceļa stacijā, turpat blakus bija oficiālā taksometru rinda (lai gan varēja arī DiDi ņemt), tur onkuļiem parādiju adresi un uzreiz piekrita pa diezgan lētām naudiņām arī aizvest. Man liekas bija 20EUR par pusotras stundas braucienu ar taksi, kas ir adekvāti. Ar lokālo transportu mēs būtu zaudējuši laiku.
Te nu mēs ieradāmies savā ciematā - Bishan. Ciems nebūt nebija tik mazs un lauciniecisks, kā varēja iztēloties, ēkas te no akmens un ir arī ielas. Kad bijām citā braucienā un ceļojām pa Ķīnas dienvidiem, tur ciemati bija daudz mazāki un vienkāršāki. Te cits reģions un cita stila ēkas.
Lija lietus un sākumā nebija skaidrs, kur vispār esam. Viesu nams, vai hotelis, nevarēja saprast, bija nedaudz nostāk no ciema centra un nemanīja nevienu cilvēku. Uzrakstīju ziņu WeChatā un darbinieks atnāca mūs sagaidīt. Izskatījās, ka kaut kad pirms gadiem 10 te kāds ir centies attīstīt tūrismu, tad te ir izveidoti pāris hoteļi, bet tas viss apstājies un tagad darbinieks ierodas tikai atslēgt durvis. Hotelis sastāvēja no paliela ļoti senu ēku kompleksa, kurā iekšpagalmi bija nedaudz aizauguši un kuru celiņu labirintos varēja apmaldīties. Bijām vienīgie visā kompleksā. Darbinieks tikai pateica, lai rakstam viņam WeChat ja ir kādi jautājumi un pazuda. Pēc tam sāka sūtīt visādus ieteikumus kur var aiziet paēst.
Iekārtojāmies istabā, kur gan nedaudz dvakoja pēc pelējuma, mitruma un pamestības un gultas matracis bija tā sakaltis, ka likās cietāks par grīdu, nedaudz atpūtāmies un tad devāmies vakara pastaigā.
Izskatījās, ka šeit pavisam nesen uzlikts asfalts.
Meklējām kur paēst, bet tas nebija viegli, jo no tām pāris vietiņām, ko mums atsūtija viesnīcas darbinieks, visas redzētās bija jau ciet. Te gan uzreiz jau sākām saprast, ka šis ciems ir visai savdabīgs. Bija tāda sajūta, ka jau kādam citam šis ir licies kā ļoti interesants, vecs, bet nomaļš ciems, kurā kāds ir vēlējies ieliet dzīvību un saaicināt tūristus, jo bija vairākas ēstuves, kafejnīcas, tādi kā mazi muzeji, bet likās, ka tie visi ir uztaisīti, bet tad cilvēki tā arī nav braukuši, vai kas tamlīdzīgs. Nu tāda sajūta kā, kāds būtu iekārtojis infrastruktūru un tagad gaida atplestām rokām ‘brauciet pie mums’, bet neviens tā īsti nav braucis, izņemot mūs.
Beigās tomēr atradām kur paēst, pastaigājām pa klusajām ieliņām un tad gājām gulēt.
Šāds bija mūsu ciems ar svaigo asfaltu un maz cilvēkiem:
Jā, zinu, man arī likās, ka nonāksim kaut kādā pagātnes village ar zaru būdām, bet nu šī tomēr ir attīstīta valsts. Un ja ļoti gribās ko tādu, tad Ķīnas dienvidos ir šādi pavisam pagātnē palikuši ciemati, kādos bijām iepriekšējos braucienos.
Nākamajā rītā
Pamodāmies pavisam saulainā un siltā dienā, tāpēc kāpām ārā no cietajām gultām un devāmies meklēt velosipēdu nomu. Arī to mums bija WeChatā nosūtījis mūsu “viesnīcas” darbinieks, kuru mēs tā arī vairāk nesastapām, tik cik pirmajā dienā lai paņemtu atslēgas.
Noma, protams, tāds spēcīgs vārds. Reāli tā bija kaut kāda kafejnīca ar pāris ļoti ļodzīgiem un aprūsējušiem velosipēdiem noliktavā. Kādus deva, tādus paņēmām, galvenais, ka uz priekšu ripoja un detaļas nebira nost.
Laiks bij silts un diena bij skaista, jādodas ceļā! Ne jau arī tāpat vien mēs tos velosipēdus meklējām, bijām pamanījuši, ka ciema tūristizēšanas laikā te ir iezīmēts kaut kāds apkārtējā rajona maršruts un ir pat norādes, kurām var sekot. Tā kā asfalts bij perfekts, ripojām ātri un jau sacerējāmies, ka šis būs viens labais plezīrs, taču visi prieki beidzās pie ciemata robežas, kur pazuda gan jaukais asfalts, gan jebkāds maršruta marķējums. Par laimi, maršruta karti gan biju nofočējis un tālāk centāmies braukt pēc tās.
Kopumā tas aplis mums nesanāca diži apaļš, jo visu laiku nomaldījāmies un iebraucām ceļos, kas mūs ieveda kaut kādos dziļākos laukos, bet tas arī uz labu, redzējām tējas laukus, nedaudz kalnus, mežu, ciematus, kur šķiet neviens nekad nebija saticis ārzemniekus, izbraukājām pa interesanām rīsu plantācijām. Diena gan bija ļoti karsta, bet ik pa laikam bij kāds ciemats ar veikalu, daudz dzērām ūdeni, smērējāmies ar saules kremiem un bieži atpūtāmies.
Baigi apmaldīties jau gluži nevarēja, jo telefonā bija kartes, kurās bija vismaz lielākie ceļi, tikai diezgan grūti bija ik pa laikam atgriezties uz tūristiem domātā maršruta, kurš veda plus mīnus cauri tādiem interesantākiem ciematiem.
Dienas beigās tomēr izdevās atgriezties savā ciemā, pēc kādiem 55 nobrauktiem kilometriem. Devāmies ēstuves meklējumos, bet gribējās normālu ķīniešu ēdienu, nevis kaut kādu pankūku domātu tūristiem, tāpēc piegāju pie nelielā “Alus Muzeja” (viņi tur brūvējot vietējo alu, kas likās baigi interesanti, bet gribējās ēst) un parādīju Google Translate uzrakstu “KUR TE VAR PAĒST ĶĪNIEŠU ĒDIENU”, uz ko sieviete ļoti priecīga vienkārši pamāja “sekojiet man” un uzveda mūs uz otro stāvu, kur bija paslēpusies kaut kāda neliela ēstuvīte. Menu bija vienkārši koka nūjiņas ar kaut ko ķīniešu valodā, ko neviens no tulkotājiem īsti negribēja saprast, tāpēc ar telefonu tikai pateicām, ka daži no mums neēd gaļu, bet pārējais ir okei un nu tik mums sāka nest.
Nesa un nesa visādus interesantus ēdienus, bet nu visi tie bija tiešām lieliski. Summa gan beigās arī bija visai liela, jo “microbrewery alus” izrādījās maksā daudz, kādi 4EUR par pudeli.
Nu ļoti jocīgs ciemats. No vienas puses, kāds ir tiešām gribējis šo vietu padarīt pieejamu un tūristizēt, bet ir sajūta, ka tas totāli nav izdevies, jo mēs te bijām vienīgie ārzemnieki un pa dienu tik iebrauca kaut kāda vietējo tūristu grupiņa apskatīties ciema centriņu un tad aizbrauca. Hotelis palicis tikai viens un ieaudzis mežā, ēstuves ir, bet “tūristiskas”, ar mazu piedāvājumu un padārgas, ar īsiem darba laikiem. Katrā ziņā, es jau teicu, grūtāk būtu bijis, ja šis būtu 100% autentisks un nevienam nezināms ciems, jo tad nu tiešām nebūtu ne kur ēst, ne kur gulēt. Uz tādiem gan jau jābrauc ar savu auto un tad tikai uz vienas dienas izbraucieniem, ar atgriešanos kaut kādā bāzes mītnē. Tā kā bijām ar sabiedrisko transportu, īsti nebija tāda varianta.