2025-06-25

Atpakaļ pilsētā un viss pārējais

Uz Nanjing

Taksists, kurš mūs veda no Huangshan dzelzceļa stacijas uz Bishan ciematu, bija iedevis mums savu WeChat kontaktinformāciju un bija teicis, ka labprāt mūs vedīs arī atpakaļ. Tad nu uzrakstīju viņam čatā un sarunājām, ka no rīta pēc brokastīm būs mums pakaļ.

Brokastis jau atkal bija tās pašas, visai dīvainas, cepta ola, nūdeles buljonā, kaut kādi tvaicētie bao. Paēdām, nevienu tā arī nesatikām, novērtējām cik interesanti veidotas senās ēkas, tikai koka tapas un nevienas naglas. Tad arī taksis bija klāt. Braucām uz staciju, kas prasīja vairāk kā stundu.

Iepriekšējā vakarā bijām jau ar Trip.com lietotni nopirkuši trīs pieaugušo biļetes no Huangshanbei uz Nanjingnan (Bei ir ziemeļu stacijas, Nan ir dienvidu stacijas, jāskatās uz kurieni izdevīgāk braukt), tāpēc atlika tikai stacijā sameklēt ko ēdamu un apsēsties, lai sagaidītu vilcienu. Biļetes maksāja aptuveni 20 Eiro no cilvēka, jo attālums diezgan liels, kaut kas ap 300 kilometriem un brauciens divas ar pusi stundas.

Stacijā paēdām, tad devāmies uz uzgaidāmo zonu, kurā man patika, ka katrā krēsla rokturī bija iebūvēts tāds kā smartphone. Ja nu savējais nomiris.

Likās, ka visai ilgi jāgaida, tāpēc kaut ko skrollēju telefonā, pārējie aizgāja pa veikaliem, bet beigās gandrīz nokavējām vilcienu, jo aizmirsu, ka vispār jāseko līdzi laikam un tablo. Par laimi, pēdējā minūtē iekāpām un viss bij labi.

Izkāpjot Nandzjinā, kārtējais mazais apjukums, jo nekad tā uzreiz nesaproti, kur tu vispār esi, kur ir centrs, kā te normāli noorientēties.

Pati pilsēta vairākas reizes bijusi galvaspilsēta, savukārt no pagātnes tumšajām nodaļām, tā ir zināma ar bēdīgi slaveno Nandzjinas slaktiņu, kurā Japānas opkupanti nogalināja vairāk kā simts tūkstošu vietējo iedzīvotāju.

Mums, kā apjukušiem tūristiem, pirmā prioritāte bija noorientēties un tikt līdz viesnīcai. Atkal bija diezgan karsti, atkal bij daudz mašīnu, cilvēku un lielo māju.

Nandzjina (jocīgs tas Nanjing latviskais nosaukums), pēc laukiem šķita liela un nesaprotami izkārtota, lieli attālumi līdz objektiem, neskaidrs kur ir centrs. Pie viesnīcas paņēmām riteņus un devāmies izpētīt apkārtni. Ķīnā viena no lielajām problēmām ir atrast ēstuves, jo šeit nav pierastais Google Maps un vietējās kartes ir tikai navigācijai, ēstuvju tur īsti nav. Vietējie lieto vairākas citas aplikācijas, bet tās ārzemniekam ir ārkārtīgi nesaprotamas un primāri orientējas uz piegādēm, godīgi sakot, es pat ļoti centos, bet tā arī nesapratu kā tās lietot.

Tā nu ēstuves meklējām braukājot apkārt un vienkārši skatoties, kur izskatās forši. Te gan sākumā pamaldījāmies, kā teicu, nebija saprotams pilsētas izkārtojums. Bija arī šausmīgi karsti, tāpēc beigās vienkārši iemukām nelielā lielveikalā un paēdām kaut kādus ļoti resnus Suši kādā no pagrabstāva ēstuvēm - veikalos vienmēr vai nu pagrabstāvā, vai augšstāvā ir kaut kāds “food court”, kad visi striķi trūkst un ir izsalkums, tas vienmēr ir variants.

Paēduši, devāmies tālāk izpētīt pilsētu. Pie kāda no modernajiem lielveikaliem bija uzstādīti balto baložu būri un vietējie ar lielāko sajūsmu baložus baroja, kā tādu atrakciju. Bij pat baložu ēdiena automāti.

Lai atdzesētos, ik pa laikam iegājām kādā veikalā, līdz klāt bij vakars. Tad devāmies uz top apskates vietu - Fuzimiao, sauktu arī par Nandzjinas Konfūcistu templi. Tāda kā neliela vecpilsēta pie kanāla, nedaudz nostāk no lielajām ēkām.

Lūk, tā gan bija piebāztākā vieta visā Ķīnā! Tik daudz cilvēku līdz šim nekur nebija gadījies redzēt, pāri kaut kādam tiltiņam stūmāmies vienkārši vienā lielā masā. Apēdām saldējumu un nolēmām bēgt no tūristu karstā punkta.

Nākamo dienu pavadījām pa karstumu braukājot apkārt un iepazīstot pilsētu, bijām parkā pie ezera. Tur bija tik karsti, ka likās, ka nomirsim - turklāt pilnīgi visi dzērienu automāti bija izpirkti tukši, jo karsti bija ne tikai mums, bet arī vietējiem. Beigās iekāpām kaut kādā elektriskajā tūristu busiņā, kuram ir vaļējie sāni, paiet nebija spēka, bet kad šis braukā, vējiņš smuki dzesē. Tā nu gandrīz nomiruši atkal iebēgām kaut kādā lielveikala ēstuvē. Blakus viesnīcai atklājām jauku kafejnīcu, kur arī bija diezgan auksti, devāmies tur patverties no saules. Pārdevēja draudzīga un nāca runāt, uzdāvināja mums smuku auduma somu ar kafejnīcas simboliku. Mēs ar Oliveru atklājām, ka tur ir mūzikas stūrītis ar diskiem, uzlikām paklausīties pirmo, kas bija pa rokai un tas izrādījās ļoti labs! Joprojām reizēm uzlieku paklausīties (jo atradām, ka to var dabūt arī Streaming platformās). Jāmeklē 五条人. Tāds ķīniešu indie folk.

Pekina

Kad Nandzjina bija izpētīta, devāmies uz Pekinu. Ar ātrvilcienu tas bija pavisam fiksi.

Olivers pēdējo reizi Pekinā bija bijis pirms 14 gadiem, turklāt mums pašiem jau arī bija ļoti interesanti redzēt, kas ir mainījies pilsētā pa šo laiku.

Pirmais iespaids ierodoties pilsētā, viss ir tik pat jauki un patīkami, varbūt pat labāk! Daudziem šis ir pārsteigums, kad to stāstu, bet Pekina ir tāda mīlīgāka pilsēta par daudzām citām, jo centrā ir zema apbūve, mierīgāka satiksme, visas galvenās tūristu ielas ir ar 1-2 stāvu ēkām, plašiem gājēju trotuāriem, daudz kokiem. Man te joprojām ļoti patīk, tāds “laid back” vaibs. Nu, ir jau arī savi mīnusi, te ir stipri vairāk tūristu, diezgan daudz krievu. Ja citās Ķīnas pilsētās (pat Šanhajā!) ārpus galvenās ielas tūristu nesatiksi, te ik pa pāris minūtēm pretī nāk kāds tūrists. Tam gan ir savi plusi, ir pilns ar hipsteru kafejnīcām un ēdnīcām un ir diezgan viegli atrast kur paēst vai atpūsties. Ir visādi forši sīklietu veikali utt.

Nu protams te ir ļoti daudz kultūras, skaistu tempļu, parku un vēstures. Šoreiz uz Aizliegto Pilsētu paskatījāmies tikai no ārpuses un no tuvējo parku pauguriem, no kuriem uz turieni paveras plaši skati, jo iekšā tikšanai bija jārezervē biļetes jau iepriekš un nebijām to izdarījuši.

Ļoti interesanti bija mūsu haotiskā meklēšanās pa 14 gadus atpakaļ apstaigātajiem rajoniem, kuros tā arī nebija saprotams, vai savu hoteli nespējām atrast, vai tas bija pazudis. Arī parka rajons bija mainījies - uzlabots, vairāk sakārtots, veikala vietā bij vesela metro stacija uzradusies. Ļoti savādas sajūtas, atgriezties kaut kur pēc tik ilga laika. Toreiz jau mēs diezgan ilgi nodzīvojām Pekinā, kad Olivers bija pavisam mazs, nekur ļoti nesteidzāmies, Pekinā kopumā pavadijām, šķiet ap nedēļu. Sajūtas bija spēcīgas, Olivers gan uz mums skatījās tādā neizprtnē, jo, protams, no pusotra gada vecuma neko nevar atcerēties.

Tā nu mēs kā vienmēr, brukājām pa pilsētu ar velosipēdiem, apmeklējām parkus, ēdām, slēpāmies no karstuma metro un tamlīdzīgi. Beigās nolēmām, ka Oliveram jāredz lielo mūri.

Daytrip uz Lielo Mūri

Mūris ir slavens un visi ir dzirdējuši dažādus random faktus, ka tas esot redzams no mēness vai kosmosa (nav gan), gan ka tas ir miljons kilometrus garš vai ko tādu (kopā visu saskaitot esot bijis ap 21000KM). Patiesībā nav jau viena mūra, tur ir simtiem gadu laikā būvētas, nojauktas, pazudušas visādas sienas dažādos atzaros, dažas ir tā ieaugušas zemē, ka tās redz tikai ar LIDAR lāzerskenēšanu. Tāda konkrēta ar rokām aptaustāma mūra līdz mūsdienām ir saglabājies salīdzinoši maz (ko var uzskatīt par sienas paliekām esot ap 6000KM). Daži posmi ir atjaunoti un pieejami ar sabiedrisko transportu un ir vismaz kādi 5 posmi, kurus drīkst iet arī pārgājienos, īsākie ir 5-6 stundas, garākie pie diennakts.

Iepriekšējā braucienā braucām uz tālāko Mutianyu, šoreiz braucām uz Badaling - jo tur ir dzelzceļa stacija un var aizbraukt ātri un vienkārši.

Nu … ir tur skaisti, pat tūristiskākajā posmā no visiem:

Bet protams, karstā dienā tur bija arī ļoti karsti (ja neskaita Šanhajas un ciemata lietainās dienas, pārējās jau visas bija karstas) un bija arī diezgan piebāzts ar cilvēkiem. Mūris ir garš, var iet arī tālu, jo tālāk ej, jo mazāk cilvēku, bet nu karstumā ir grūti, jo mūris vietām ir ļoti stāvs.

Atlikušās dienas Pekinā tā arī braukājām, staigājām, atpūtāmies un iepirkāmies. Pekinā man joprojām ļoti patīk, bet nu kā jau minēju, tā ir tūristiskākā no visām Ķīnas pilsētām un bija arī jūtama “stulbo tūristu” klātbūtne.

Pekina! Vai var sajust “laid back”, zemo apbūvi un mieru?

Vai Ķīnā kaut kas ir mainījies?

Jā, tas bija tāds liels jautājums. Pēdējo Ķīnā bijām bijuši pirms 8-9 gadiem, toreiz es teiktu, ka individuāla ceļošana Ķīnā bija grūtības līmenī 8/10, jo neviens nesaprata angļu valodu, nevienā lielajā tūristu objektā nebija infastruktūras, lai ierastos ar sabiedrisko, viss bija orientēts uz lokālo tūristu grupu autobusiem, bija grūtības izņemt vai samainīt skaidro naudu, nebija iespējams rezervēt vilcienu biļetes pašam (tikai caur aģentūru), nebija iespējams lietot nevienu no maksāšanas lietotnēm ar ārzemju kredītkarti, ātrvilcienu stacijas atradās nekurienes vidū, no kurienes bija pagrūti nokļūt pilsētā, ēdieni galvenokārt bija absolūti neizprotami un nevarēja atrast gandrīz neko no “mums saprotama ķīniešu ēdiena”, nebija tādas lietas kā kafija utt. utjp.

Tagad pilnīgi viss no minētā ir mainījies. Pa to laiku Ķīna ir uzbūvējusi jau vairāk kā 80'000KM ātrgaitas dzelzceļu līniju un ar ātro vilcienu var aizbraukt gandrīz jebkur. Stacijas tagad ir apaugušas ar pilsētu, ir sabiedriskie, ir takši (Uber/Bolt stila = DiDi). AliPay ļauj noskenēt QR kodu uz restorāna galdiņa, kur uzreiz parādās menu ar bildēm, kuru piedāvā iztulkot. Skaidro naudu nav vajadzības izņemt vispār - nekur un nevienu reizi nebija vajadzības pēc skaidras naudas! Vilcienus tagad var rezervēt un apmaksāt kaut pusstundu iepriekš ar Trip.com vai to pašu AliPay, turklāt vairs nav vajadzības izņemt biļeti kasēs, ieeja vilcienā ir noskenējot pasi un viss. Pilsētās ir ļoti daudz mūsdienīgu kafejnīcu un ēstuvju, lielākā grūtība tagad ir izvēlēties kur tieši ēst, nevis ko. Īsi sakot, ceļošanas ērtība tagad ir tā uzlabojusies, ka es pat varu visai droši teikt, ja jums nav problēmu rīkoties ar viedtālruni un iemācīties aplikācijas, tad nebūs nekādu problēmu ceļot Ķīnā. Tik daudz izmaiņu un viss, kas iepriekš biedēja, ir atrisinājies!

Ja neskaita ceļošanas organizēšanas izmaiņas, vēl patīkami pārsteidza, ka ir pilnībā pazudusi toreizējā bezgaumība, vairs dabas objekti nav pārbāzti ar krāsainiem mirguļojošiem LEDiem, nesmukiem plakātiem utt. Tagad viss tāds tīri gaumīgs un dabiskās krāsās, daudz simpātiskāk.

Vēl viena lieta, kas bija mainījusies, gandrīz pazudušas kaitinošās tantes, kas iepriekšējos braucienos lielos daudzumos dominēja visos tūrisma objektos, milzīgās organizētās grupās spraucās visur, trokšņoja un visādi nepieklājīgi uzvedās. Tagad to vietā ir nākusi izteikti visur redzama jaunā paaudze, arī vietējo tūristu grupas pārsvarā sastāv no jauniešiem, tie uzvedas daudz pieklājīgāk un pārsvarā vienkārši visu fočē vai skatās telefonos.

Tā, tu gribi braukt uz Ķīnu?

Es nezinu vai joprojām ieteiktu Ķīnu kā pirmo Āzijas valsti uz kuru braukt. Te tomēr jābūt kaut kādai pieredzei Āzijā, lai spēj bez palīdzības pats pārvietoties, jo, lai arī viss ir uzlabojies, tāpat:

• Praktiski neviens nesaprot angļu valodu
• Tulkošanas lietotnes diezgan daudz kļūdās
• Jāspēj pašam daudz plānot un ķīmiķot kopā visādus sabiedriskos transportus un rēķināt pārsēšanās utt.
• Diezgan daudz ierasto telefona aplikāciju ir bloķētas, jāspēj ātri iemācīties vietējās un orientēties telefonā
• Jāmāk adaptēties grūtības situācijās, ja neizdodas atrast paēst to ko gribās, vai ja nokavē autobusu utt.

Ko tev vajadzēs

• AliPay, tā ir aplikācija ar kuru maksāsi, pirksi biļetes, skatīsies ēdienu menu kafejnīcās, tulkosi utt. To uzinstalē jau pirms brauciena, pievieno maksājumu karti, iesaku Revolut.
• WeChat, konkurents AliPay, daudz kur menu ir tikai WeChatā, daži viesnīcu īpašnieki sazinās tieši ar WeChat, dažiem lauku cilvēkiem var samaksāt naudu tieši ar WeChat pay. Viņi iemācīs kā, no worries.
• Atceries, ja Ķīnā redzi QR kodu, iesaku to noskenēt ar AliPay vai WeChat. Tur parasti ir zils vai zaļš identifikators kaut kur redzams, ja nestrādā - paprovē otru app. Ar kamerā iebūvēto QR skenētāju nekas nenotiks.
• Kad tu maksā ar AliPay, uz tava ekrāna parādas QR kods, kuru tu parādi veikala skenerim. T.i. tu parādi savu ekrānu pie nolasītāja.
• Trip.com ir ērtākais kā rezervēt vilcienus un viesnīcas. Bookingā nav tik daudz viesnīcu kā Trip.
• Takšus izsauc ar DiDi mini aplikāciju iekšā AliPay. Turpat arī velosipēdu noma, lai atrastu pareizo aplikāciju velosipēda QR kodu noskenē ar AliPay.
• Katram gadījumam paņem maksas licenzi Mullvad VPN, tas bija vienīgais, kas strādāja. Viesnīcu WiFi ir šis tas bloķēts, tur var noderēt. Pie mobilā tīkla gandrīz viss darbojas.
• Pirms brauciena Notēs ieraksti visu svarīgāko, pirmo rezervēto viesnīcu un tās adresi, lidmašīnas reisu numurus turp un atpakaļ, to visu būs jāraksta formā, ko iedos pie iebraukšanas valstī. Labi, ja viss ir pa rokai.
• Skaidro naudu nav jēgas ņemt līdzi vairāk par kādiem 50EUR rezervei, ko iebāz dziļi somā un iztērē pēdējā dienā, jo normālā situācijā to nebūs jāizmanto. Visi maksājumi ir ar telefonu.
• eSIM karti telefonam, ja telefons to atbalsta. To var nopirkt Trip.com un aktivizēt starp lidojumiem, gaidot kaut kur Stambulā, piemēram. Lai aktivizētu eSIM ir vajadzīgs būt pieslēgtam pie WiFi. Atceries arī pilnībā izslēgt māju SIM karti, izslēdz Roaming, Izslēdz datus utt. Vislabāk vispār jau Rīgā, jo arī Stambulā ir dārgs roaming. Pēc tam telefona uzstādijumos varēs izvēlēties, ko dara kura SIM karte. Uzliksi ka māju SIM ir tikai ienākošiem zvaniem, bet datu nav, un tad uzliksi ka nopirktā Trip.com eSIM kartiņa ir datiem. Ja telefons nemāk eSIM vai kaut kas nesanāk, SIM kartes var nopirkt arī pilsētā veikalos, iespējams pat daudz lētāk, bet tad ir jāspēj bez interneta tikt līdz pilsētai (un aizmirsti par AliPay).