Konstantinopole
Es tiešām nebiju gaidījis, ka man tā patiks Stambulā, bet pēc šī nelielā izbauciena uz šo Turcijas pilsētu, tā ir iekļuvusi kaut kur manā top 5 lielpilsētu sarakstā.
Vai zinājāt, ka Stambula ir lielākā pilsēta Eiropā (ja to ieskaita Eiropā, jo puse no tās ir Āzijā)? Vai zinājāt, ka Stabula eksistē jau gandrīz 3000 gadus, iepriekš saukta Konstantinopole, iepriekš saukta Jaunā Roma, iepriekš saukta Bizantija? Vai zinājāt, ka tā bija gan Romas/Bizantijas, gan Osmaņu impērijas galvaspilsēta un vārti uz Zīda Ceļu?
Pirms šī brauciena man bija diezgan vājš priekštats, par to, kāda ir šī pilsēta. Šādi tādi viedokļi bija iefiltrējušies no aizspriedumainiem cilvēkiem, kas te bija bijuši. “Kā man nepatīk turki” vai kaut kas tamlīdzīgs. Droši vien tie, kas ir lasījuši šo blogu, ir jau pamanījuši, ka ja esmu kaut kur nonācis, es cenšos ieskatīties dziļāk par virspusē esošo. Vajag kontekstu, vajag rakt dziļāk.
Jā, Stambulai ir savi mīnusi. Tā atrodas Turcijā, kur šobrīd pie varas ir ļoti varaskārs cilvēks, kas visādos veidos izraisa problēmas valstī un pilsētā. Burtiski divas dienas pēc mūsu ceļojuma tika apcietināts Stambulas mērs un pilsētā sākās masveida protesti, kas ietekmēja arī Turcijas Liras kursu, tāpēc es pat nezinu vai šobrīd vajag ieteikt kādam uz turieni braukt. Jau mūsu ceļojuma laikā cenas priekš mums bija anormāli lielas, valstī ir pamatīga inflācija. Paēst un iedzert kafiju šeit ir dārgāk kā Rīgā. Tāpat, nenoliedzami, ir problēma ar to, ka šeit ir ārkārtīgi daudz krievu tautības tūristu. Uz to var pievērt acis, bet nu viņi te ir un diezgan daudz tūrisma pakalpojumu sniedzēju koncentrējas uz viņu vajadzībām. Šur tur ir zīmes krievu valodā, ir dažādas krievus interesējošas preces. Bet tā ir tā virspusējā daļa.
Mums noveicās, jo bijām te nonākuši pirmajā siltajā pavasara nedēļā. Pārsvarā varēja staigāt bez jakas, visu laiku skaisti spīdēja saule. No lidostas braucām ar metro un pēc tam ar tramvajiem.
Padoms ceļotājiem! Jau lidostā nopērciet “Istanbulkart” kartīti no dzeltena automāta, kuram virsū nav rakstīts “Istanbul city card” - tā ir nepareizā, vajag otru. Var pamatīgi apjukt, te pārskatāmi kā tos atšķirt:
- Dzeltens automāts Istanbul. Pārdod sarkanas krāsas kartiņu, kurā ieskaiti jebkādu summu un pēc tam maksā jebkur, autobusos, metro, pat prāmjos un tualetēs! Vienu kartiņu var lietot vairāki cilvēki (līdz 5). Ar šādu vienu kartiņu pietiek visiem braucējiem uz visu brauciena laiku.
- Dzeltens automāts Istanbul City Card. Pārdod zilas krāsas kartiņas uz termiņu 1 diena vai 5 dienas (ap 50eur), var lietot neierobežotu skaitu reižu, bet derīgs vienai personai. Nav izdevīgi, jo mēs samaksājām 2x mazāk ar sarkano kartiņu, lai arī braucām ļoti daudz. Nepareizais. Bet diemžēl atrodams tuvāk ieejai no lidostas puses.
Nonākot pilsētā, spīdēja zeltaina vakara saule un bija uzreiz skaidrs, ka te mums patiks. Relaksēta atmosfēra, tīrs, droša sajūta, neviens neuzplijas, skaties uz kuru pusi gribi - skaista arhitetkūra, gājējiem piemērota vide. Minimāla satiksme, tramvaji, daudz gājēju ielu. Devāmies paēst, atradām kaut kādu turku ēdien ēstuvīti netālu no tramvaja pieturas un saēdāmies Pides, tādas kā laivas formas picas. Ļoti garšīgi un personāls visi tik drauzīgi un izpalīdzīgi.
Devāmies tālāk uz vecpilsētas pusi, kurā bijām rezervējuši viesnīcu. Jo tuvāk centram, jo vairāk iespaidīgu ēku, mošeju. Jā, ir diezgan daudz tūristu suvenīru veikalu, kā nekā tomēr vecpilsēta un tas laikam ir sagaidāms.
Nākamais negaidītais aspekts: kaķi! Ak vai, man kā kaķmīlim, te kaķu ir tiešām daudz un nevis tā kā ziniet varētu iedomāties, netīri klaiņojošie kaušļi - pārsvarā tomēr labi kopti un apmierināti kaķi, kuri ļaujas glaudīt. Cik novērojām, par kaķiem te tiešām rūpējas, visur uz ielām ir ēdiena trauki, kaķu mājas un pat kaķu dzīvokļu nami ar vairākām būdiņām. Kaķus var sastapt ik pa kādiem 5-10 metriem un izglaudīties cik vien vēlas.
Un cik te daudz ko redzēt vēstures cienītājiem, ak vai. Līdzīgu daudzumu iespaidīgu apskates objektu varu iedomāties tikai Romā. Te ik uz stūra kāda 1500 gadus veca ēka vai cits objekts. Katra mošeja iespaidīgāka par nākamo. Dažādi nezināma vecuma, bet tūkstošiem gadu veci Ēģiptes artefakti, romiešu akvedukti, pazemes ūdens glabātuves, mūri, krāšņas dzelzceļa stacijas. Emociju ļoti daudz un bija ko darīt vairākas dienas.
Ēku vecumu palīdz aptvert plašākais konteksts, atrodams dažādās norādēs. Piemēram Hagia Sophia, kas sākotnēji būvēta kā Bizantiešu kriestiešu katedrāle un vēlāk pārbūvēta par mošeju. Pastaigājot pa otrā stāva balkoniem uz marmora margām var atrast “grafiti”, skrāpējumus, kurus šeit atstājis kāds garlaikots Vikings vārdā Halfdans, aptuveni 900. mūsu ēras gadā. Turpat netālu esošajā parkā atrodama kāda kolonna, kuras vecums nemaz nav zināms, bet tiek lēsts, ka tā varētu būt aptuveni no 3. gadsimta. Un tā ik uz stūra, katrā parciņā. Romiešu akvedukts ir saglabājies tiešām neticami lielā garumā un veselumā, biju sagaidījis, ka tur būs pieci akmeņi un plāksnīte, bet nē. Te nu viņš ir, kā toreiz.
Atšķirībā no Romas, lielāko daļu šajā pilsētā atrodamo vēsturisko objektu var apmeklēt diezgan vienkārši, bez lielām cilvēku masām, ilgākais kur bija jāgaida, bija kādu 20 cilvēku rindā pie kases uz Hagia Sophia, bet pārsvarā objekti ir vienkarši atrodami pilsētvidē, bez ieejas maksām un rindām.
Ja varētu domāt, ka vecpilsēta ir sakārtota tikai tūristiem, kā tāds liels muzejs. Lai to pārbaudītu, nolēmām iekāpt prāmī un doties uz Āziju. Prāmji te kursē konstanti un tos lietot ir ārkārtīgi vienkārši - pieejam pie kuģa, kura uzgaidāmajai telpai ir vajadzīgās ostas uzraksts, nopīkstinam sarkano kartīti trīs reizes, kāpjam iekšā.
Āzijas pusē izstaigājām Kadekoy un Moda rajonus. Jā, pilsēta šeit ir atšķirīga, bet ne uz slikto pusi. Dēls teica, ka nākamreiz apmeklējot Stambulu, jāpaliek tieši Āzijas pusē, jo te jau ir tāda reālākas pilsētas sajūta. Daudz modernu kafejnīcu, jaunieši, visādi “stilīgie veikali”, bet joprojām tīrs, patīkams un drošas vides sajūta. Te atrodama arī “Kaķu krastmala”, kur pie jūras esošajā promenādē ir atrodami pat vēl vairāk kaķu kā citur. Kopā uz Āziju ar prāmi braucām visas atlikušās dienas, jo tur esošais jaunietiskais “vaibs” ļoti saskanēja ar mūsu vakarpuses vēlmēm.
Devāmies arī nelielos izbraucienos tālāk no centra, tur, jā, tik tiešām, vairs nav tik spīdīgi tīrs un sakopts, bet tāpat ir patīkami un droši. Paēdām kaut kādā nelielā vietējo iedzīvotāju ēstuvē, kuru bija grūti pamanīt un kur nebija pieejams menu ne angliski, ne krieviski. Arī te darbinieki bija ārkārtīgi laipni un pretimnākoši.
Es nedomāju, ka būs noderīgi jums atstāstīt katru apskates objektu un maršrutu, mēs te vienkārši dzīvojām piecas dienas un izbaudījām turcijas ēdienus, braukājām apkārt ar sakārtoto un vienkārši lietojamo sabiedrisko transportu un relaksējāmies siltajos parkos, ar skatu vai nu uz jūru vai uz kādu neticami senas vēstures liecību.
Ļoti iesaku, desmit no desmit.
