Pica

Es pat atkal nezinu ar ko sākt. Vēsture. Picas sākām cept jau kaut kad ap 1999.-2000. gadu, kad vidusskolas laikā savācāmies ciemos pie kāda no klasesbiedriem. Sākumā protams tās bija īstākās plātsmaizes, bet ar laiku uzlabojām tehniku. Tā arī kopš skolas laikiem, picas cepu visu mūžu, ik pa laikam uzlabojot kaut ko tehnikā vai receptēs. Pēdējos gados gan ar vien retāk, jo nu ... maize tak manā vecumā nedaudz jāierobežo.

Tāpat, es teiktu, ka picas cept sanāk tīri labi, cik nu labi to var izdarīt dzīvoklī. Krāsns ierobežota uz 250C grādiem un īsti labai picai vajag vairāk. Māku labas mērces, mīklas, visu ko, bet krāsns, tā līdz šim bija ierobežojošais faktors.

Tā kā tagad mums ir māja un pagalms, bija parādījusies doma pašam uzbūvēt šamota ķieģeļu krāsni. Bet nu kamēr es par to vēl tikai domāju, šonedēļ ģimene mani pārsteidza un saņēmu dāvanā malkas picas krāsni Ooni Karu.

AK

MANS

PICAS

DIEVS

Tas ir pilnīgi prātam neaptverams lēciens picas garšā, visos veidos! Es godīgi varu pateikt, tik labu picu nekad nebiju ēdis, nekur, nekad. Varbūt pagaidām vēl nedaudz runā šoks un adrenalīns un excitement, bet noteikti tālu no tā nevarētu būt. Pica tiešām sanāk episka. Un jācep aptuveni pusotra minūte. Trūkst. Vārdu.

Viss, atā diēta, čau resnums, es tagad picas ēdīšu visu laiku.