Hostelis kurā bijām palikuši pa nakti bija ļoti mājīgs. Istaba bija
vienkārša, bet nu tajā vismaz bija kondicionieris, vannasistaba un
normāla gulta, ko gan vairāk vajag. Lobijs bija šaurs un mājīgs,
izdekorēts ar
Luoyang stacija nu jau atgādināja provinci. Visai netīra, šaura un
bez jebkādām pazīmēm, ka te jebkad kāju ir spēris tūrists. Pārnestā
nozīmē protams, tūristi ir visur, vismaz kādreiz jau parādās. Iestājās
kārtējais brīdis,
Ar autobusu aizbraucām līdz stacijai un kādu brīdi pavazājāmies pa
rajonu, meklējot to vietu kur stāv sabiedriskie kas dodas uz Terakotas
armijas vietu. Terakotas armija ir viens no pēdējā laika (relatīvi)
nozīmīgākajiem arheoloģiskajiem
Skati pa vilciena logu no rīta bija ļoti līdzīgi tiem, ko redzējām
iepriekšējā vakarā, pirms satumsa. Ļoti daudz būvniecības un tādu kā
karjeru, daudz kur izraktas lielas bedres, ļoti daudz jaunu dzelzceļa
līniju.
Nākamajā rītā devāmies uz Paradīzes templi, vienu no Pekinas
galvenajiem apskates objektiem, turklāt Pekinas logotipa galveno
sastāvdaļu. Paradīzes templis ir visai liela parka ieskauts, parks
turklāt veidots pēc kaut kādiem Konfūcija pamatlikumiem, kad