Tā sanāk, ka ar Noru esam ceļojuši daudz, bet pārsvarā uz netradicionāliem galamērķiem. Pilsētas kā Parīze, Londona, Ņujorka un pat Sanktpēterburga — tajās neesam bijuši.
Tad nu beidzot saņēmāmies un nopirkām biļetes civilizētā aviokompānijā,
Konference Venēcijā bija ļoti nogurdinoša. Nepārtrauktā celšanās sešos, vairākas dienas bez brokastīm, stress un skraidīšana, simtiem smaidu un atbilžu, “protams mēs varam nofotografēties kopā”. Vienīgais atslodzes brīdis ir vakarā ar garšīgu picu un
Saulē nokaitētā asfalta lente stiepās tieši pretim horizontam. Ik pa
laikam izkāpu izstaipīt kājas un pastaigāt pa akmeņu laukiem, aiziet
līdz kanjona malai un izplest rokas. Ievilkt elpu dziļi jo dziļi un
uzsūkt
Kamēr, iegāzušies atpūtas dīvāniņos, baudījām spēcīgo piparmētru tēju
un pildījām viesnīcas dokumentus, bija atkal uzradies onka, kurš mūs
šurp atveda. Nemaz jau vairs ne negaidīti, arī viņam bija savas slēptās
vēlmes pret mums.
Fezas lidosta ir gaužām maza un neinteresanta. Viss, kas tajā
atrodams, ir divi bankomāti, sargs, pieci auto nomas kantori, bagāžas
tinamais aparāts un rinda uz ieeju. Izrādījās, ka bijām pusstundu pirms
rezervācijā noteiktā