Indoķīna 10: no elles paradīzē

Protams, ka mums tūrisma firma bija sasolījusi ka autobuss brauks labi ja četras stundas, un apskatoties kartē tas likās pilnīgi ticams, bet kā jau šeit gadās – viņa bija aizmirsusi pieminēt mazsvarīgu faktu, ka autobusam labpatiksies ekonomijas dēļ uzņemt arī cilvēkus kas brauca uz Pataiju un citām salām, kas protams neatrodas gluži šosejas malā. Līdz ar to beigās pie prāmja ieradāmies vairāk kā astoņas stundas vēlāk. Izsēdināja mūs pie kautkādas ēstuves, un teica lai paēdam kamēr pusstundu jāgaida prāmis.

Ātri paēdām, iedzērām šeiku un pavērojām interesantus personāžus, piemēram vienīgo krievu pāri visā braucienā, divas dīvainas vācu lesbietes, protams vietējo tūrisma firmas darbinieci, kurai bija tikai viena acs, un tamlīdzīgus. Autobuss paziņoja, ka prāmis drīz būs klāt un jābrauc tālāk uz piestātni. Kā gadījies kā ne, bet šoferis bija pārvērtējis savas manevrēšanas spējas un mēs prāmi nokavējām. Lieliski! Vēl nieka četrdesmit piecas minūtes kliedzošu tūristu vidū, skatoties kā riet saule, un tuvojas mūsu brauciena desmitā stunda, kad beidzot ieradāmies uz salas.

Visapkārt tumsa un taksisti, tipiskākā situācija kad sajusties apjukušam un bez skaidras domas ko tagad darīt tālāk. Situācija ar Ko Chang salu mūsu grāmatiņā bija aprakstīta apmēram šādi – tā salas puse, kas pavērsta pret kontinentu – ir garlaicīga un tur ir tikai mežs. Otru salas pusi šķērso gara šoseja un tai pa ceļam mazi ciematiņi, pārblīvēti ar visādiem kūrortiem, hoteļiem un izklaides vietām. Pirmā doma apskatot grāmatiņu un karti – dosimies uz tālāko pludmali “Lonely beach” un relaksēsimies.

Mūsu draugi Ramons un Leontīne gan izdomāja palikt turpat uz vietas White Sands beach, lai arī šķiroties galvā uz sekundi parādijās doma palikt ar viņiem. Protams ka Lonely beach tāda ir bijusi tikai pirms nonākšanas kartēs ar šādu nosaukumu, jo acīm redzot pilnīgi visiem braucējiem rodas līdzīga doma kā mums, un tur ir koncentrējusies lielākā tusētāju daļa. Protams mūsu izvēlētais bungalo hotelis bija pārpildīts, un mums nācās doties meklēt nākamo, un tā kā bija jau tumšs, mēs sākām nedaudz satraukties. Nonācām līdz nākamajiem bungalos un uzzinājuši ka viens bungalo ir brīvs, momentā pieteicāmies uz to, nepadomājuši ne par kādiem citas reizes interesējošiem faktoriem. Piemēram to ka šajā vietā dotajā brīdī notika kautkāds House mūzikas pasākums, un lielās tumbas atradās labi ja 10 metrus no mūsu bungalo plānajām sienām. Centāmies aizmigt, bet veltīgi. Jutos kā ellē. Samiegojušies centāmies tikt prom vismaz tālāk no skaņas un pasēdēt naksnīgajā pludmalē, atpūsties. Nakts melnumā izgājām uz ielas, lai paietu uz priekšu, paskatītos kādus citus bungalo kur nenotiek tusiņi. Līkločainais ceļš gāja gar džungļiem, un no tiem skanēja visdažādākās meža skaņas. Lampiņa knapi izgaismoja ceļu mums priekšā, un neapmierināti, samiegojušies un piekusuši lēnām kāpām kalnā, virzienā centrs. Pēkšņi stara gaismā uzradās kāds paliels dzīvnieks, ar spīdīgām acīm skatījās mums virsū. Salecāmies, bet viņš tik ātri cik uzradās – tik ātri pazuda.

Neko neatradām, jo viss jau bija ciet, nonācām atpakaļ uz savu alkohola un narkotiku party party, centāmies sarunāt vismaz uz kādu bungalo talāk no tumbām, bet veltīgi, jo saimnieki bija sadzērušies un nekādi palīdzēt negrasījās. Atradu somā ausu aizbāžņus, tiesa gan vienu pāri, kuru sadalījām uz pusēm, otrā ausī ieliekot nedaudz vates, kautkādā veidā aizmigām. No rīta īpaši nekavēdamies aizgājām atpakaļ uz pirmo bungalo vietu, kur izrādijās ka daži ir atbrīvojušies, paņēmām tādu kas ir īpaši tālu no jebkādām aktivitātēm, ļoti smuku un ērtu, palmu un krūmu ieskautu, un tur arī palikām. Paēdām fantastiskas brokastis, atpūtāmies, izsauļojāmies, un tad devāmies uz tuvāko ciematu pastaigāties.

Ceļi uz salas ir neiedomājami stāvi un līkumaini, lai arī asfaltēti, uzkāpt pa viņiem kalnā ir ļoti grūti arī ar kājām, un braukt ar motorolleri esot dzīvībai bīstami – dēļ kā mums tādu atteicās iznomāt, kas mani totāli izbrīnija, jo parasti no naudas reti kad atsakās. Rollerus dodot tikai cilvēkiem ar lielu pieredzi, jo avārijas esot gandrīz katru dienu. Gājām un gājām, visai noguruši bet beigās nonācām pilsētas centrā, kur nopirku lietotu Murakami grāmatiņu, Nora izstaigāja visas sīkās bodītes, un beigās – pārsteigums – satikām atkal Ramonu un Leontīni, kuri bija braukuši ar viņiem tomēr izīrēto motorolleri mūs meklēt uz lonely beach.

Burtiski apbēruši mūs ar sajūsmas vārdiem par savu lielisko naktsmītnes vietu, viņi mūs pārliecināja nākamajā rītā doties pie viņiem, un izstāstija mums to ko paši bijām sapratuši – lonely beach ir vientuļš tikai nosaukumā, un visus šis nosaukums piemāna kā mūs. Sākotnēji gan nedaudz šaubījāmies, jo mūsu jaunie bungalo tiešām bija lieliski un ļoti romantiskā vietā, bet beigās padevāmies un nākamajā rītā jau ieradāmies White Sands un sameklējām viņu reklamētos Independent Bo’s.

Independent Bo’s ir atsevišķa stāsta vērts. Lonely Planet stāsta, ka šīs vietas īpašnieks bungalos iebūvējis klintīs no dēļiem ko izskalojusi jūra. Un tā arī izskatās. Papildus tam, kopš Lonely Planet apraksta, visas būves ir arī apkrāsotas un izgleznotas, jo kāds traks vācu mākslinieks te bija dzīvojis septiņus mēnešus, to vien darīdams. Independent Bo nav hotelis, bungalo vai atpūtas vieta klasiskajā izpratnē. Tā ir vieta uz kuru aizbēgt, un kur palikt lai nekad neatgrieztos. Šeit apstājas laiks un pulksteni var iemest jūrā. Īpašnieks Bo ar savu skotu draudzeni Fionu ir kā ģimenes locekļi viesiem kas te paliek, jo pirmais ko viņi izdara pirms iečeko tevi istabā – uzzin kā visus sauc, un ar ko visi nodarbojas, un tad visus sauc tikai vārdā. Arī vakariņas šeit ir kā tādās mājās, jo visi sanāk kopā pie apaļā galda, taisa pašu ķertās zivis (mums gan nenāca tas gods visu nakti zvejas laivā mocīties lai dabūtu vienu nožēlojama izmēra zivteli, kā sanāca mūsu draugiem), un pavada vakarus filozofējot un rādot kāršu trikus. Visu laiku bija sajūta ka mēs te esam daži draugi kuri mūžīgi paliks kopā uz neapdzīvotas salas, nedomādami par rītdienu, tikai lasīs grāmatas un peldēsies perfekti zilajā jūrā. Ar ko mēs arī šeit tad nodarbojāmies tuvāko nedēļu. Gulšņājām šūpuļtīklos, lasījām grāmatas, meklējām gliemežvākus, iepazināmies ar mazo krabīšu dzīves ciklu, sauļojāmies, peldējām, mētājām lidojošo šķīvīti, un būtībā vienkārši relaksējāmies. Ir grūti izteikt vārdos atmosfēru kas šeit valdīja, bet es varu pateikt droši, ka ja kādreiz es “aizbēgšu” no mājām lai vairākus mēnešus klejotu pa āzijas mazajām valstiņām, ciematiem un džungļiem, es noteikti iegriezīšos arī te, un palikšu iesprūdis laikā lai izlasītu klēpi ar grāmatām un aizmirstu par visu ko nav vērts atcerēties.