Maroka 1: Pretī Āfrikai
… Es nezinu kā pie manis nonāk idejas par ceļojumu mērķiem. Tās ir kā vīzijas, kas uzplaiksnī galvā, apvienojot sevī zemapziņas drupačas, senas nesaistītas idejas un ainas no filmām.
I used to be someone else, but I traded him in. Uh, what about you?”
— The Passenger (1975)
Ziemeļāfrika mani vilināja vairāku iemeslu dēļ. Ne tikai dēļ klimata, un ārpuszemes plašajiem skatiem, bet arī dēļ tik mīklainā, taču sasniedzamā islāma. Kad uzzināju, ka Marokā turklāt atrodas viens no vieglāk pieejamajiem Sahāras tuksneša kāpu laukiem, jeb ergiem, nebija variantu.
Tāpat, kā mežā sastaptam savvaļas dzīvniekam, Āfrikai negribēju tuvoties strauji. Tai vajag piezagties, un tuvoties lēnām, pieradinot, un pierodot pašam. Runā, ka vienīgais veids kā patiesam ceļotājam atļauts iebraukt Stambulā, ir ar vilcienu. Tāpat, Maroka tevi sagaida Tandžīras ostā. Turklāt šī vārda otrajā nozīmē. Nevis sagaida ar atplestām rokām, bet paredz, ka tu ieradīsies tieši šeit. Patiesībā, šķiet, Marokā tevi neviens negaida.
Tāpēc mums nebija izvēles. Lai nonāktu Marokā, sākumā bija jānonāk Portugālē.
We’re not tourists. We’re travelers. A tourist is someone who thinks about going home the moment they arrive, whereas a traveler might not come back at all
— The Sheltering Sky (1990)
Ceļojums sākās ar lidmašīnu nolaižoties Portugāles pilsētā Faro. Bija jau vakars, kad sagaidījām sabiedrisko transportu, un devāmies meklēt savu hosteli. Tik viegli gan tas nedevās, un nācās vajadzīgo ielu nostaigāt tās garumā, sekojot māju adrešu plāksnītēm, jo kartē hostelis nebija pareizi atlikts. Mēs bieži nakšņojam hosteļos, un ja izvēlas privātās istabas, tie ir ļoti labs naktsmītņu veids. Šeit ir pieejama virtuve, veļas mazgāšana, dažādi maza budžeta ieteikumi, un iespēja parunāt ar līdzīgiem ceļotājiem.
Lai arī pulkstenis bija tikai pāri septiņiem, īpašnieks ieteica neiet veltīgi meklēt veikalu, jo tie visi esot jau slēgti. Portugāle.
Rīts mūs sagaidīja saulains un silts. Nolikām hosteļa uzņemšanā glabāties somas, un devāmies pastaigā.
Jau izejot ārā sajutu spēcīgo jūras zāļu aromātu – tepat blakus ir jūra, un tajā pat laikā, jūras šeit nav. Faro atrodas Algarve reģionā, kuru no jūras šķir 170 kvadrātkilometrus liela lagūnu sistēma – Ria Formosa dabas parks. Piekraste te vairāk izskatās un smaržo pēc mitrāja.
Lai arī rīts vairs nebija agrs, ielas joprojām bija tukšas un klusas. Faro ir smuka neliela pilsētiņa, taču nemanīja ne dzīvas dvēseles. Izstaigājām centru, pastaigājām gar galvenajiem apskates objektiem, novērojām vietējos, kas mitrājā ievāc gliemenes, devāmies paēst brokastis, nu jau lēnu mostošajā tūristu ielā. Portugāles pirmais iespaids bija patīkams. Nelielas ieliņas, spilgti baltas mājiņas ar maziem lodziņiem, un mazām terasītēm uz jumtiem. Apskatījām zivju tirgu, palaiskojāmies parkā.
Kad smukā un klusā Faro sevi bija izsmēlusi, devāmies uz vilcienu staciju, un braucām uz nākamo Portugāles miestu tepat blakus – Olhao. Neliela, kompakta, un ar jauku piekrastes promenādi, Olhao ir patīkama vieta kur pasēdēt uz soliņa un paelpot “jūras jogus”, taču pamata mērķis mums šeit bija Ria Formosa dabas teritorijas parks. Vakarpusē pastaigājāmies, Olivers pamatīgi izspēlējās divos bērnu laukumos, kā arī atradām labi noslēpušos pārtikas veikalu, kur sapirkām sulas un gardumus.
Uz dabas parku devāmies no rīta, lai arī nebija atrodama nekāda informācija, kā turp iespējams nokļūt bez automašīnas. Atlika skatīties uzticamajā navigācijas ierīcē, un ieturēt kursu virzienā uz marķēto Informācijas centru. Rīts kā iepriekš bija tik pat aizmidzis un tukšs, taču jau iekarsis bez jokiem. Kad cauri noliktavu rajoniem, stumdami bērnu ratus vietām pa ielu, gar pamestām mājām, pa aizdomīgām ielām, sasniedzām beidzot vajadzīgos vārtus, tie izrādijās ciet. Portugāle.
Teritorijas sargs mūs pamanīja, atvēra vārtus, un ielaida iekšā. Bez samaksas. Parks atstāja dalītas jūtas. Varēja redzēt, ka kādreiz labi sakopts un attīstīts, tagad tas likās pamests un nolaists. Info centrs tā arī neatvērās, nerunājot par internetā solīto kafejnīcu un kiosku. Stendi bija izbalējuši, un gaisā virmoja pēckrīzes aromāts.
Ūdens pudele iztukšojās neticamos ātrumos, un temperatūra sakāpa stipri virs trīsdesmit grādu atzīmes, tāpēc ilgāk par pusdienlaiku uzkavēties nebija iespējams. Iepazinušies ar jūras dzirnavu darbību, salasījuši gigantiskus ciedru čiekurus, un sabildējuši dažādus putnus, devāmies vien atpakaļ.
Bija sagadījies, ka transporta līdzekļu gala pieturās sistemātiski ieradāmies stundu pirms vajadzīgā transporta atiešanas, kā bija arī šeit. Izklaidējām sevi vērojot dzelzceļa pieturas apkārtni un citus pasažierus. Parunājām ar Ķīniešu ceļotājiem, apēdām neadekvāti dārgu saldējumu, kuram aizgāju pakaļ uz netālo veikalu.
Trešo dienu Portugālē bija plānots pavadīt Tavira pilsētā. Cik nu tā ir pilsēta – pēc izmēriem un iedzīvotāju skaita, miests pat pēc Latvijas standartiem. Ierodoties uzreiz noskaidrojām kurā virzienā ir autoosta, jo bija jāiet nopirkt biļetes rītdienas tālākbraukšanai. Kad tas bija izdarīts, gājām meklēt hoteli. Pavērās skats uz skaisto Gilão upi, ar senu Romiešu tiltu pār to.
Nolikām somas jaukajā hotelī ar skatu uz upi, un devāmies pastaigā pa nelielo pilsētiņu. Saulriets drīz krāsoja tiltus zeltainos toņos, uzkāpām romiešu pilsdrupās, apēdām saldējumus. Nolēmām paēst Indiešu ēdienu tieši blakus viesnīcai. Šeit apkalpošana bija pavisam interesanta. Sieviete, kura to veica, gan pēc izskata, gan uzvedības, šķita palikusi hipiju laikos — lidoja pa gaisu vien, neatcerējās neviena pasūtijumus, tos visu laiku sajauca, uzdeva nesaistītus jautājumus, un nodrošināja nejaušu, mulsinošu izklaidi vakara garumā. Indiešu ēdienu sastāvu nācās man mācīt viņai, nevis otrādi, un kārtība ieviesās tikai tad, kad pēc pusstundas ieradās patiesais apkalpotājs, kuru izrādās šī hipiju sieviete tikai aizstāja.
Rīts pienāca ātri. Devāmies uz autobusu, un kārtējo reizi ieradāmies stipri par ātru. Ja pati Tavira atstāja ļoti labu iespaidu, tad autoosta noteikti nebija no tām labākajām. Pavērojām apkārtni, pakavējām laiku, beidzot ilgi gaidītais autobuss ieradās. Tas bija liels, ļoti moderns, un ērts. Sākumā likās, ka mums blakus sēdēt nebūs iespējams, jo vietu bija maz, taču daži guļošie tūristi sabīdijās, un tikām pie saviem ērtajiem krēsliem. Tālākais ceļš pagāja snauduļošanas zīmē, un pat palaidām garām jebkādas pazīmes, ka no Portugāles būtu iebraukuši Spānijā. To pamanīju tikai tad, kad autobuss pieturēja pie ceļmalas kafejnīcas, un cilvēks pie kafijas automāta, saņemot naudu teica “gracias” (nevis “obrigado”).
Grandiozā Seviļa mūs sagaidīja ar lielu autoostas uzgaidāmo zāli, kurā nebija iespējams saprast kā nopirkt biļetes tālākajai braukšanai. Informācijas kioska cilvēks bija neskaidrs, un beigās noteica, ka šāda autobusa te vispār nav. Pakasīju pakausi, paskatījos kartēs, un beigās secināju, ka pilsētā ir divas autoostas. Pēc ātra izslēgšanas manevra, sapratām, ka noteikti jāiet uz otro. Tomēr sākumā, bija jānoliek smagās mugursomas, un jāpaēd pusdienas.
Somas nolikt nebija tik vienkārši kā varētu iztēloties, jo viesnīca šajā pilsētā, lai arī skaista un mājīga, bija dezorganizēta un nesaprotama. Istaba vēl nebija uzkopta, un kad vēlāk tajā atgriezāmies, tā arī joprojām bija netīra, ar iepriekšējo iemītnieku miskasti un sagulētu gultasveļu. Ilgstoši lamāju viesnīcnieku, kamēr viņš saprata, ka man nav pieņemami tādā gulēt, un beigās piekrita prasībai iedot mums citu numuriņu.
Mierīgi klaiņojot pa rajonu, sekojot Tripadvisor ieteikumiem, pusdienot nonācām kādā Etno-Vegānu iestādē, kur bija ļoti interesanti, un kur ēdiens bija fantastiski garšīgs. Ēdām ko līdzīgu aukstai svaigu biešu biezzupai (remolacha), un lai arī tas izklausās samērā dīvaini, tā garšoja tiešām labi.
Staigājot pa Seviļas ielām, radās iespaids, ka aiz katras milzīgās katedrāles, ir vēl viena lielāka, un aiz katra skaistā parka, blakus ir vēl skaistāks. Smuki flīzētas gājēju ielas, tramvajs, parki un krāšņas ēkas. Otrajā autoostā nopirkām nākamajai dienai biļetes uz Algeciras, un devāmies pastaigāt gar upi. Vakariņās nolēmām pagaršot kas ir visur minētie “tapas”, un izrādijās, ka tas nav īsti ēdiens, bet gan uzkoda – piemēram laša vai gaļas šķēles ar olīvēm, vai kas tamlīdzīgs. Tapas esot tipiska bāru maltīte, kuru kombinējot, var normāli paēst, pirms ir atvērušās (vai pēc aizvērušās) normālas ēstuves. Tapas pēdējos gados esot pārvērties par kulta ēdienreizi. Tā kā bija šausmīgs karstums, paņēmām fantastiski vēsu alu, un beigās galīgi jautrā prātā devāmies vakara tumsas pastaigā uz upi.
Ak šie ceļojumu rīti.
Priekšā ir nezināmais, tev pieder viss laiks pasaulē, un nekad nevar zināt, ko nākamās stundas tev atklās.
Mantu salikšana somās ar katru dienu paliek arvien sistemātiskāka un loģiskāka, viss notiek ātri un kārtīgi, jo, gluži kā Olivers mēdz izsaukties – Piedzīvojumi Gaida!
Šī diena bija izplānota tik bagātīgi, ka baidījos, vai šāds ambiciozs plāns maz ir iespējams. Autobusu laiki jau varbūt ir paredzami, taču viens sānsolis, un plāni var sabrukt kā kāršu namiņš. Tikai ne šoreiz.
No Seviļas devāmies uz Algeciras, kurā ir liela osta, un ir iegādājamas biļetes prāmim uz Maroku. Cilvēks rindā pirms mums nopērk vairāk kā simts biļetes, varu iedomāties viņa stresu, būt atbildīgam par diviem tūristu autobusiem. Mūsu prāmis gan neaties no Algeciras, diena vēl tikai sākas. Biļetes nopērkam no pilsētas Tarifa, taču arī tā nav mūsu nākamais mērķis. Sākumā jāizmet līkums uz La Linea, kas ir pilsēta pie Gibraltāra.
Pašā Algeciras jau jūrams Āfrikas tuvums. Visur uzraksti arābiski, apkārt klaiņo arābu paskata cilvēki, un saule silda savādāk. Pilsēta gan neatstāj nekādu labo iespaidu, tāpēc labi, ka šeit nav jāpavada ilgs laiks, jo dodamies uzreiz no ostas uz autoostu, kur brauksim uz La Linea. Autobuss nav ilgs, taču atkal jau ierodamies stipri pirms atiešanas.
La Linea īsti nav ko darīt, tikai kā ar kājām aiziet līdz valsts robežai, un makten smieklīgā vīzē ienākt Lielbritānijā.
Gibraltārs. Gigantisks akmens, vidusjūras vārtu cietoksnis, tuneļu caururbts kā milzu skudru pūznis. Tas draudīgi tevi vēro jau kilometriem lielā attālumā, un drūms apēd apmaldījušos mākoņus:
Pasu kontrole itkā eksistē, taču nevienu neinteresē kas ir tavā pasē, robežsargs vienkārši pamāj ar roku, un tu vari iet. Tiklīdz šķersojam robežu, novērojam interesantu skatu, kā Spāniska paskata cilvēki apakšbiksēs bāž cigarešu bloku saturu, lai tās nestu atpakaļ uz Spāniju. Neviens īsti neslēpj šīs darbības, tāpēc tas izskatās visai smieklīgi. Vairāki cilvēki stāv pieturā, un stūķē desmitiem paciņu kabatās, biksēs, visur kur turās. Domāju visa robežsardze un muita ir informēti par šo, viņiem vienkārši ir slinkums kaut ko darīt.
Tā kā visi ienācēji kāpj sarkanā autobusā uz “centru”, nolemjam piebiedroties, jo izskatās, ka gluži blakus šis centrs nav. Iesaku neklausīt šādai intuīcijai, jo autobuss ir vientiešiem kā mēs. Tas nobrauc kādus 800 metrus, un tad visus izlaiž ārā. Centrs ir tepat pāri lidostas skrejceļam.
Ak jā – lai iekļūtu Gibraltāra teritorijā, ir jāšķērso aktīvas lidostas skrejceļš. Ja sēžas lidmašīna, tiek nolaista barjera, gluži kā pie dzelzceļa sliedēm. Visnotaļ interesants skats un sajūtas. Pāri šim skrejceļam var doties arī ar kājām, ja nav bail no kilometru garas pastaigas.
Gibraltārs vairāk atgādina ceļojošo cirku. Te ir pārspīlēti Angliska vide, sarkanās telefona būdiņas, divstāvu autobusi, teju vai parodejiski ielu nosaukumi, un ik uz stūra – spēcīgs britu akcents. Tūristu ir ļoti daudz, un cenas – ne pārāk draudzīgas. Turklāt uz gigantiskās Gibraltāra klints ir apgūlies mākonis, un pēc skrejceļa šķersošanas nonākam viegli lietainā miglā. Ak protams – šī taču ir gandrīz Lielbritānija. Slavenā zirņu zupa ir arī tās ārējās teritorijās. Sagribas atpakaļ uz Spāniju, kurā atstājām sauli un trīsdesmit celsija grādus.
Paēdam pusdienas, pastaigājam pa pilsētu, pakaitinam slavenos Gibraltāra pērtiķus, un sameklējam pāris Ģeokastītes. Nav sajūtas, ka šeit vajadzētu uzturēties pārāk ilgi, tāpēc dodamies vien atpakaļ. Ar pāris stundām pietiek, ja vien neizdomājat doties ilgstošā pārgājienā augšup uz klinti. Tas droši vien ir varens skats, kas no tās paveras, taču joprojām klinti ieskauj mākonis, un skats šodien noteikti nav pieejams.
Izņēmuma kārtā izdodas uz autobusu paspēt laikā, un pēc pusstundas esam atpakaļ Algeciras, lai paņemtu mantu glabātuvē noliktās mugursomas, un kāptu bezmaksas autobusā uz Tarifa ostu. Šo pakalpojumu nodrošina prāmju kompānija.
Kad ierodamies Tarifa, ir jau tumšs un drīz aties prāmis, tāpēc pilsētiņu daudz redzēt nesanāk. Tarifa ir eiropas pats dienvidu punkts, tāpēc šī ir kā pēdējā robeža, pēdējais punkts eiropā, no kura doties pretī nezināmajam – iekšā tumsā. Pāri tumšajiem ūdeņiem. Pretī Āfrikai…
