Āzija un Austrālija

Dodos ceļā uz austrumiem

Šodien īsi pēc pieciem izlido Finnair uz Helsinkiem, caur kurieni dosimies uz Hongkongu. Hongkonkgā šķērsosim Ķīnas robežu (one country – two systems!) un dosimies uz blakus esošo Šenženu, kurā 2. aprīlī man ir darba pasākums. Ceturtā aprīļa pēcpusdienā dosimies tālāk, uz Džakartu Indonēzijā. Tajā pasākums notiek 9. aprīlī. Brīvajā laikā Indonēzijā apmeklēsim Bandung pilsētu, un arī Bali salu. Tad 13. aprīlī lidosim uz Brisbeinu Austrālijā, kurā pasākums notiek 15. aprīlī. Tad, 17. aprīlī lidosim mājup.

Tikko saņēmu apstiprinājumu ka eVisitor sistēma atļauj man braukt uz Austrāliju, tā ka nelielais stresiņš ir beidzies.

Kopumā prom būšu gandrīz trīs nedēļas.

Esmu Ķīnā

Finnair lidmašīna jauna, ērta un liela, forši atlidojām. Tālāk pa taisno no Hongkongas ar prāmi uz Šenženu, tur pastāvējām takšu rindā, un pa 5ls nokļuvām 30Km attālajā hotelī. Esmu 12. stāvā, hotelis visai šiks, tik šampūna un zobu pastas gan nav – tik par maksu. Laikam būs jāsamaksā tas latiņš.

Internets daļēji bloķēts, twitter neveras vaļā. Lēns nenormāli, nezinu vai izdosies bildes ielikt. Mēģināšu.

One country – two systems

Daudzi nezin, ka Hongkonga un Ķīna ir viena valsts, Hongkonga ir Ķīnas īpašais administratīvais reģions ar visādiem atvieglojumiem priekš darījumiem ar ārzemniekiem, taču paši ķīnieši uz un no turienes tik viegli netiek, vajag īpašu atļauju un to var dabūt tikai reizi mēnesīm, ja esi Guangdong provinces iedzīvotājs. Tūristiem uz Hongkonku aizbraukt ir viegli – bezmaksas. Taču šķērsot robežu no Hongkongas uz Guangdong provinci nevar, vajag īsto Ķīnas vīzu, kas ir visai dārga, 60 Eur un to jātaisa Latvijā, vēstniecībā. Hongkongas atsevišķā ekonomikas sistēma ir daļa no lielā plāna ko viņi sauc “One country – two systems”.

In China, we eat everything in the sea, except the boat, and everything in the air, except the airplane.

Tā man vakariņās teica mūsu vietējais draugs Andrew. Viņš gan pats ir daļēji indonēzietis. Visiem ķīniešiem te ir rietumnieku vārdi, jo viņi domā, ka viņu īstos vārdus mēs nedz atcerētos nedz saprastu. Tāpēc te ir visādi Andrew, Thomas un Jessie.

Cilvēkiem ar dažādiem aizspriedumiem pret ēdienu te būtu ļoti grūti. Ja tu neēd kāda konkrēta tipa ēdienu – gaļu, zivis, sēnes, olas – vienalga ko konkrētu – te būs ļoti grūti atpazīt vai šī konkrētā lieta ir tevis izvēlētajā ēdienā vai nav. No visa ko esmu redzējis, pēc izskata un garšas var atpazīt labi ja 10% ēdiena. Lielākā daļa ir tāda, ka pat grūti identificēt vai tam ir kāda no mums pierastajām garšām (salds, sāļš, rūgts, skābs. starp citu japāņiem ir arī piektā garša, umami). Arī brokastis viesnīcas “western restaurant” ir visai amizantas, bez omletes gandrīz neko citu nevarēja identificēt. Vakardienas vakariņas gan bija fantastiskas, tā ka garšīgu ēdienu te ir ļoti daudz, tikai nerēķinies ka tu sapratīsi ko tu ēd. Rīsu kūku, melno sēņu pudiņu, vai ceptu austeri.

Blade Runner

Droši vien atceraties Blade Runner nākotnes pilsētu, kuras tumšajās debesīs Dekarts lidinājās ar savu gaisa auto. Es tur biju – tas viss ir Honkongā.

Visu dienu kāpām Honkongas salas Viktorijas kalnā, pa mazajiem līkloču celiņiem, karstajā grūtajā stāvajā kalnā. Un tad, mēs redzējām to – neizsakāmi plašo, neticamo skatu gluži kā no Blade Runner. Bilde neizsaka neko. Tā ir tikai maza blāva daļiņa no tā ko varēja redzēt pie vertikālās 500m augstās kalna sienas malas.

Ring of fire

Indonēzija pēc iedzīvotāju skaita, ir ceturtā lielākā valsts pasaulē. Ta sastāv no teju vai 18000 salu. Indondonēzijā aptuveni 150 aktīvu vulkānu, un tajā ir liela daļa no vulkāniem kas ietilpst t.s. “Ring of fire”. Tikai loģiski, ka mēs gribējām kādā no tādiem arī uzkāpt, un apiet 3km apkārt pa krātera malu, kas arī izdevās. Tur izskatījās šādi:

Pārgājiena maršrutu var apskatīt šeit .

Starp citu tajā dienā piedzīvoju vienu patriotisku momentu, un vienu nepatriotisku. Pirmais bija kad 91.5 Indonesia KISS FM skanēja Prāta Vētras “Maybe”. Otrais bija kad pagaršoju pie vulkāna audzētās vietējās zemenes – mūsu zemenes es vairs nekad neēdīšu ar tādām pašām emocijām kā agrāk. Šīs zemenes bija tik pasakaini saldas un sulīgas kā nekas iepriekš Latvijā garšots. Tagad iedomājoties bērnībā ēstās zemenes ar cukuru un pienu gandrīz smieklīgi paliek. Zemenēm cukurs?

Bali

Esam Bali. Atlidojām un Denpasar, vienu nakti palikām Kuta, un tad ar auto devāmies uz Amed.

Pēc konferences skraidīšanas spēki bija totāli izsīkuši tāpēc pa ceļam un vakardien vispār negribējās ne kustēties. Tieši laika pagulšņāt uz tāda forša liela bungalo lievenīša.

Šodien braucam atpakaļ uz Denpasāru, pa ceļam apskatīsim lielāko Bali templi, un tad pusnaktī lidojums uz Austrāliju. Bali man patīk, arī pati slavenā Kuta nebija tik briesmīga kā varēja domāt. Atgādināja kādu Taizemes Chang Mai iespējams. Tikai tur smukāki tempļi, bet nav pludmales.

Tipiska Kuta iela:

The last continent

Nu viss, tas ir darīts. Pasaule ir iekarota, esmu pēdējā no pastāvīgi apdzīvotajiem kontinentiem, un palikusi vien antarktīda uz kuru gan jau arī kaut kā kādreiz tikšu. Te bija karte ar valstīm, kuras esmu apmeklējis. Visas iekrāsotās, zaļajām ir links uz aprakstiem. Par Austrāliju.

Man te patīk. Pirmais iespaids ļoti atgādināja ameriku, bet man šķiet ka te ir foršāk. Ļoti tīrs, sakārtots, moderns. Pilsēta fantastiski attīstīta, pilns ar velo celiņiem, smukiem jauniem tiltiem, parkiem, nekas nav salauzts un apskādēts. Laiks ir silts bet ne karsts, ēnā smuks vējiņš. Cilvēku salīdzinot ar iepriekšējām valstīm ir maz, bet ne tik maz kā Latvijā. Visur smukas meitenes, smaidīgi cilvēki. Austrālietis tipiskais man šobrīd vēl škiet ir tāds mēnešiem vai gadiem ilgi sauļojies vēsais sērferis šortos bez krekla, mati un zobi gaišāki par ādu, ap roku kādas stilīgās aproces, kaklā kāds zobs iekārts. Te tādu ir ļoti daudz. Cenas – lielākais mīnuss. Lai gan ja viņi arī atbilstoši pelna, droši vien visa pasaule liekas kā liels Depo. Nopirku stūra kioskā kokakolu un saldējumu, samaksāju 7Ls. Pat ūdens pudele 0.5L parastākā maksā gandrīz divus latus. Pusdienas paēdām par 90AUD trīs cilvēki, neko tādu īpašu – vienam steika burgeris, vienam sendviči ar bekonu, vienam lazanja. Bet kopumā, te tiešām ir forši. Es laikam te varētu arī dzīvot. Pilsēta ir fantastiska, te ir tik daudz ko darīt. Piespiedu Jāni nākt līdzi man pameklēt geoslēpņus, izstaigājām pusi pilsētas, apmeklējām visus galvenos objektus (tajā pusē ko apskatījām), pilsētas domi, vecāko ēku štatā (dzirnavas), jauno gājēju tiltu, štata dibinātāju kapsētu, vecās barakas, vairākus fantastiskus parkus. Pēc Indonēzijas un Ķīnas masām, šī liekas kā tāda paradīze. Viss tāds mierīgs, moderns un jauns. Nevienas negatīvas sejas. Visi smaida, apkalpo laipni. Jā, man te patīk.