Why Poland

Mēs jau vairākas reizes esam ar automašīnu braukuši vidēji lielus un lielus apļus pa Eiropu, bet šis brauciens nu nekādi nebija tāds pats kā iepriekšējie. Tas gan nav nekas pārsteidzošs, tu, dārgo lasītāj, taču mani pazīsti. Mani ceļojumi nekad nav tādi paši kā iepriekšējie. Varbūt izņemot otro Japānas braucienu.

Kas šoreiz bija citādi? Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, galvenās atšķirības bija tas, ka šis bija mūsu garākais un tālākais brauciens ar auto (6350 km), turklāt elektroauto. Un tas, ka Eiropā risinājās karstuma vilnis un bija neliels risks, ka tas būs traucēklis. Ā nu vēl tas, ka braucienā paņēmu līdzi tikai analogo fotoaparātu, t.i. fotografēju uz fotofilmas.

Ar to plānošanu man ir divējādas attiecības. No vienas puses, ja ir aktīvā tūrisma sezona, kad cenas ir lielas, ir tīri praktiski izdevīgi jau laicīgi ieplānot viesnīcas un tās rezervēt, taču tas ļoti ierobežo un liek uzreiz jau plānot visu brauciena gaitu, vēlamās apskates vietas, lai pieturas punkti būtu saprātīgos attālumos un tamlīdzīgi. Nu un tā kā sezona tik tiešām bija pašā karstumā, visās šī vārda izpratnēs, nācās vismaz sākuma posmu tiešām arī plānot.

Biju domājis, nu labi, iebrauksim arī lētajā Slovēnijā. Te nu bija. Pieņemamas naktsmītnes mums uz trim cilvēkiem bija tā sākot no 300 EUR naktī. Es nezinu, kas tur risinājās, bet tas nelikās pieņemami. Itālijā bija kaut kāda svētku nedēļa un tādas pašas problēmas. Tā nu maršruts visai dabiski sāka ielocīties noteiktā veidolā.

Vienā brīdī man apnika plānot un es vienkārši apstājos, tad nu tā arī sanāca. Sākums bija salikts pa punktiem, ar superintelekta palīdzību līdz pat ieteicamajiem sānu ceļiem, kur smukāki skati. Bet tālākā daļa palika totālā likteņa varā.

Atvaļinājums bija paņemts ļoti garš, plāni bija grandiozi un arī atpakaļceļš bija ieplānots savdabīgs. Nolēmām, ka laikam jau pēc visa redzētā negribēsies “braukt mājās”, tikai skatoties uz šoseju, un rezervējām prāmi ar kajīti.

Tā nu arī pienāca ceļojuma pirmā diena un ar absolūti minimālu bagāžas daudzumu devāmies ceļā. Tiesa gan, ne bez starpgadījumiem: pāris dienas pirms brauciena kaut kādi vandāļi man nozaga mašīnai numurzīmi, bet nu par laimi tikai vienu, tāpēc no CSDD saņēmu jaunu jau tajā pašā dienā, kad pieteicu.

Kaut kad senāk esam darījuši tā, ka izbraucam vakarā un tiekam līdz Lietuvas dienvidu pilsētai Marjampolei un tur paliekam Airbnb un tad startējam agri no rīta, lai izbrauktu lielāko daļu Polijas. Šoreiz nolēmām tā nedarīt un braucām vienkārši sestdienā no rīta. Ietaupās naktsmītnes cena. Varbūt? Viss atkarīgs no tā, cik tālu brauc un kāds ir vispārējais brauciena ritms.

Es atceros, ka pirmajos braucienos mums šausmīgi nepatika Polija ar tām “Skup Paļet” reklāmām, bezgaumību, mūžīgajiem remontiem, šaurajām šosejām un fūrēm. Toreiz sapņojām, kaut varētu teleportēties pāri tai milzīgajai valstij. Kaut kad ap to pašu laiku pie mums ciemojās kaučsērferi¹. Viena poļu kompānija mums atveda dāvanā grāmatu “Why Poland?” un tas likās anormāli smieklīgi. Tik tiešām, WHY? Why Poland?

Kur es paliku?

Tikām līdz Varšavai.

Turpinot, Polija mūsdienās ir forša, modernāka, tīrāka un ērtāka. Ātras šosejas, nedaudz uzlabojusies gaume un dizains, īpaši pilsētās. Varšavas centrs ir super! Lētas un kvalitatīvas viesnīcas, moderni rajoni, transformētas rūpnīcas. Man patīk, man pat nav pretenziju aizbraukt tāpat vien uz Varšavu un uzēst labu Ramen.

Man gan nav nevienas filmiņbildes no stilīgās Polijas un es apņēmos rakstos nelikt telefonu bildes.

Tā kā minēju, ka braucām ar elektroauto, jāpiemin interesants fakts. Uzlādes vietu ir ļoti daudz, bet, kas interesanti, Polija visā ceļojumā bija dārgākā tieši uzlādes cenu ziņā. Biju jau sameklējis, kas ir tie lētākie uzlādes tīkli, un centāmies turēties pie SuperMoya, jo tur ar kaut kādu 2 EUR abonementu deva iespaidīgas atlaides, kas gan tāpat bija stipri dārgāk nekā jebkurā no pārējām apceļotajām valstīm.

Nākamajā dienā atkal garais brauciens, bet ripo labi. Ceļu izvēlējāmies pa Morāvijas lauku reģioniem, nost no šosejām, tur, kur Čehija robežojas ar Slovākiju (negrasos jūs garlaikot ar posmu Polija-Čehija). Ir daudz patīkamāk braukt, ja nav visu laiku tikai šosejas, tāpēc laiks gāja uz priekšu ātri un bez noguruma.

Diena Morāvijā mums iekrita skaista, silta un brauciens ļoti jauks. Daudz zeltainu lauku, līkločainu ceļu un mazu ciematu. Uz pēcpusdienu karstums gan pieņēmās spēkā. Vakarpusē izlocījām kājas smukā Mikulovas pilsētiņā tieši pie Austrijas robežas. Tālāk jau tik bija jātiek pāri un jāatrod pazemes parkings blakus viesnīcai.

Vīnē bijām paredzējuši palikt pāris naktis, lai labi atpūstos no divām ilgajām pārbraucienu dienām, taču nu… kas tad tā par atpūtu. Bet par to nākamajā rakstā.