Kad neieliek sirdi savā sapnī
Nu labi, šis raksts ir konkrēti par kafiju, bet patiesībā tas attiecas uz absolūti jebkuru jomu. Ir tiešām jūtams, kad cilvēki dara lietas, jo tās viņiem interesē un rūp un kad tās dara tikai jo tā sagadījās, vai šķita, ka tas ir labs bizness.
Bijām kādā kafijas grauzdētavā. Nav jauna, vismaz spriežot pēc “ANNO” uzrakstiem logotipā. Bez grauzdētavas tur arī ļoti mājīga un patīkama kafejnīca, smuki iekārtota. Pirmais iespaids labs. Tiešām smuks interjers, atmosfēra, pilnīgi gribas pasēdēt, paņemt kādu no grāmatām, palikt ilgāk. Pēc maza brīža sāk acīs krist visādi sīkumi.
Es īsti negribu atklāt, kura tā ir, jo varbūt bija kaut kādas apstākļu sakritības, varbūt es kaut ko nezinu, šis ir vairāk vispārīgs kā padoms visiem.
- Uz sienas karte ar valstīm, no kurām grauzdētavā pieejamas kafijas. Sīkums, bet vairums vietu atliktas nekorekti
- Liels zīmējums, kur kāds, laikam, barista gatavo kafiju. Zīmējumā redzamais ir kaut kāds absurds, jo tā kafiju neviens negatavo, no tējkannas lej iekšā ūdeni krūzē, kurā jau ir Latte art uz piena
- Pirmās kafijas mums atnes ar diezgan biezām putām, nu labi, varbūt darbinieks mācās, mikroputas ir grūti, varbūt kolēģis slims un tam sanāk labāk
- Kafija arī garšo diezgan skābi un ūdeņaini
- Domāju nu lab, varbūt šodien testē jaunas pupiņas, kaut kādas fermentētas vai sazin kādas, viegls grauzdējums. Pasūtu arī espresso un paskatos kā to gatavo. Nē, tas tek ļoti ātri un ar tādu spļaudīgu ūdeņainu tecējumu. Malums nav pareizs, varbūt arī grauzdēts tik tikko (vai šausmīgi sen, kas ir mazāk ticams). To brūno ūdeni pasniedz kā espresso.
- Blakus darbiniecei apgrozās pats īpašnieks vai kā minimums grauzdētājs, grūti pateikt, bet pēc visa spriežot — cilvēks, kuram būtu momentā jāredz un jāsalabo sliktas kafijas cēloņi
Tie pirmie ir salīdzinošs nieks, bet arī nieki ir svarīgi. Tā taču nav ceļmalas kafejnīca. Tā ir specialty coffee grauzdētava. Man pat tikai kā kafijas dzērājam šis dūrās acīs, kā uz to var skatīties īpašnieks. Par pašu kafiju vispār, nepieņemami. Un tas mazais piņģerots maksāja dārkāk kā Itālijā.
Tas ir kā VID pie sienas uzlikt bildi, kā cilvēks saņem naudu aploksnē un par pakalpojumiem neizsniegt čekus.
Es novērtēju vietas, kur ir redzams, ka cilvēki tiešām dara lietas, jo viņiem tās patīk. To var sajust detaļās un sīkumos. Te bija tāda sajūta, ka kāds pamanījis, ka kafija ir topā un pilsētā ir brīva niša.
More passion, more energy, more footwork! Ne tikai smukas krāsas uz sienām! Tad lietas notiks.