Pirmā diena

2. Jūlijs, 2005 (Daugavpils – Daugavas Loku skatu tornis)

Viss sākas pavisam vienkārši. Ir otrais jūlijs, sestdiena – un priekšā ir divas nedēļas atvaļinājuma. Esam sakravājuši mantas un dodamies uz Centrālo staciju. Braucam tikai divi ar Noru, jo māsa un Kaspars brauks vēlāk – ar nākamo vilcienu. Pērkam biļetes uz Daugavpili, jo tur ir nozīmēts ceļojuma sākuma punkts, tālāk plānots doties uz Ludzu, tur jāatstāj māsu un Kasparu, pēc tam gar Latvijas austrumu robežu uz augšu, uz Balviem, varbūt tālāk pat uz Igauniju. Domājam varbūt pat braukt uz Sāremā, bet nu tas viss, protams, vēlāk mainījās. Tātad brauciens noris mierīgi, mantu iekraušana un izkraušana, kā jau gala stacijās, nesagādā nekādas problēmas, un esam jau klāt Daugavpilī. Pirmā ir doma tās dažas stundas pasēdēt kaut kur un pagaidīt atlikušos divus braucējus. Sākam ar vēlo pusdienu ieēšanu nu jau klasiskajā Daugavpils ēdnīcā. Vēl apmeklējām disku veikalu (aiz principa), bijām Drogās un iepirkām vislētākās veļas ziepes. Kā zināms, tad vislētākās brūnās veļas ziepes arī ir vislabākās.

Tā noripinājušies, beidzot iebraucam vietējā parkā atpūsties. Nebija tur īpaši tīrīgi, bet cilvēku maz. Sēdējām, sēdējām, beigās izdomājām, ka nav ko zaudēt laiku – jābrauc meklēt telšu vieta. Bija jau kādi septiņi vakarā, un māsai, liekas, tik pēc kādas stundas vajadzēja ierasties vispār. Nakšņošana bija paredzēta pie Daugavas lokiem, bet tie nu gluži pašā Daugavpilī arī neatrodas – gabaliņš ir. Devāmies ceļā. Sākumā nomaldījāmies pašā pilsētā, līdz normāli varējām tikt augšā uz tilta, kas ved garām vienam no cietumiem. Tur, kur tas jaukais skats uz nabaga ieslodzītajiem, kas caur restēm māj pa logu. Nospriedām, ka tie, kas uz ielu pavērsti, noteikti ir kaut kādi luksus numuri.

Iela, kura, starp citu, ir ļoti kalnaina velosipēdistam ar smagām velosomām, beidzās pie pagrieziena uz Krāslavu, kas arī bija mūsējais. Pa ceļam apstājāmies apdzīvotā vietā Krauja, tur ļoti smuks skats uz Daugavu, kā jau nosaukums vēsta – vieta ir netālu no tādas kā kraujas, saulriets tur ir iespaidīgs. Pēc tam nonācām Naujenē, tad nogriezāmies pa labi un devāmies uz tuvāko Daugavas loku pa mazāk svarīgu ceļu.

Sākumā bijām domājuši nakšņot pilsdrupu vietā, pie pils maketa, bet tur bija tikai nenormāli šauras koka taciņas un pilns ar gliemežiem. Turklāt bija vēl zīmīte, ka tur ir kapi un labāk netrokšņot, lai netraucētu atdusošos. Jauki. Nācās braukt tālāk. Starp citu, tur arī ieraudzījām pirmo no daudzajām maijvabolēm. Šī gan bija mirusi.

Drīz sāka krēslot, ceļš bija slikts un arvien mazāk varēja saprast, kur īsti atrodamies, pat ja mums bija karte (mums līdzi bija autoceļu atlants, labākā Latvijas karte, ko zinu). Vienā brīdī ceļš pagriezās pa labi un sāka strauji iet lejup (kā jau minēju, pirms tam visu laiku braucām pa tādu kā krauju, kura gan netipiski kraujai pakāpeniski izbeidzās Daugavā). Nopriecājāmies par garo un patīkamo nobraucienu, bet, nonākuši lejā, sapratām, ka asfalts izbeidzas. Protams, izrādījās, ka pirms pāris kilometriem esam nogriezušies nepareizi un noripojuši kaut kur pirmā loka iekšpusē, galīgi ne tur, kur vajag, jo šeit bija kaut kāda pusmilitāra privāta teritorija. Pirmais velobraucēju likums – pēc katra nobrauciena agri vai vēlu seko kāpiens.

Pēc tam iecerēto mērķi – Daugavas loku skatu torni – sasniedzām drīz. Bija jau gandrīz tumšs. Vieta ļoti smuka, zāliens nopļauts, tornis beidzot uzbūvēts līdz galam, pat tualete un ugunskura vietas ar galdiem. Skats no torņa bija brīnišķīgs. Traki rūcošas maijvaboles gaisā, Daugavas loki kā uz delnas, nakts klusums un sienāžu sisināšana.

Sākumā mūsu izvēlētajā vietā tusēja kaut kādas divas ģimenītes ar autobusiņu, bet, kamēr mēs izbaudījām skatus no torņa, turot īkšķus, ka viņi aizvāksies, viņi tiešām arī aizvācās. Sākām celt telti un sazvanījām māsu un Kasparu, kuri jau bija ceļā no Daugavpils stacijas. Pa tumsu viņiem noteikti savādāka braukšana. Apsolījām, ka nav tālu jābrauc, tik pabrīdinājām par pagriezienu un nobraucienu, kur nebūtu vēlams braukt. Galu galā šie mūs sasniedza nepilnas stundas laikā, jau totālajā naktī. Iēduši, sakrāvuši mantas teltīs un pieslēguši riteņus, devāmies gulēt. Rīt bija jāsākas brīnišķīgam ceļojumam pa Latvijas laukiem un mežiem.

Protams, viss nebija tik vienkārši, jo pēc neilga brīža mūs jau uzmodināja kaut kāda rūkoņa un troksnis – kāds ar motociklu bija savedis pulka slāvu izcelsmes jauniešu, kuri, izklausījās, bija atvesti no tuvējā (kraujas) bērnu nama atpūsties pie ugunskura, cepot kartupeļus oglēs un dzerot alu no divu litru plastmasas pudelēm. Sākumā nedaudz izbijāmies, jo pēc skaņas likās, ka tur vesels pagasts sabraucis, staigāja, trokšņoja un visādi neļāva gulēt. Beigās mocis aizbrauca, šos visus atstājot pie vienas no ugunskuru vietām, un mēs kaut kā aizmigām.