Otrā diena

3. Jūlijs, 2005 (Daugavas loki – Rāznas ezers)

Pēc samērā nemierīga iemigšanas procesa (krieveļi trokšņoja ne pa jokam, pāris reizes vazājoties gandrīz uzkāpa mūsu teltij virsū), tomēr nakts bija garām. Biju domājis pamosties ar saullēktu un kāpt lielajā skatu tornī skatīties, kā saule lec pāri Daugavas lokiem, bet, kā jau varēja paredzēt, – nevienā teltī uzliktie zvani četros no rīta netika dzirdēti, un pamodāmies septiņos – ārā izrādījās pamatīga migla, viss slapjš un pienains.

No torņa skats ļoti mistisks, Daugavu knapi var redzēt. Ielīdu atpakaļ teltī, līdz kādiem deviņiem tur vēl izvārtījāmies, tad vairs nevarēja izturēt. Saule cepināja tik ļoti, ka vairs nebija ko elpot, nācās līst ārā un gatavoties ceļam. Kad pamodāmies, izrādījās, ka bars ar krieveļiem vēl ir turpat – galds pārklāts ar divlitru alus pudelēm, ugunskurs vēl kūp, bet telts tikai viena? Pēc brīža šie sāka velties ārā, ak šausmas, kā mēs smējāmies! Desmit sīku krieveļu bija gulējuši vienā teltī. Ne vairāk, ne mazāk. Un telts jau nekāda lielā – parastā četrvietīgā Rimi telts. Var tikai minēt, kā viņi tur sagulēja.

Forši, ka blakus teltīm liels galds ar visiem beņķiem; turpat arī prīmusu uzstādījām un pagatavojām putru (bijām nopirkuši kaut kādu auzu putru plastmasas bundžiņās). Diena izskatījās – būs perfekta. Mākoņu nebija neviena, debesis tik zilas un vēja nekāda. Paradīze zemes virsū. Noripojām no kalniņa lejā līdz ceļam un sākām braucienu uz tuvāko miestu – Izvaltu. Ceļš bija tīri labs, grants un stingrs, braukšana nekādas dižās grūtības nesagādāja, bet saule, jo augstāk, jo karstāka, un nu jau palika pavisam grūti tieši karstuma dēļ. Iespējams, tā bija pirmā reize, kad nospriedu, ka man vajag baltu cepurīti. No māsas aizņēmos viņas zvejnieku stila džinsu cepurīti, jo tā man derēja labāk nekā viņai. Apbrīnojami, bet viņa mums turējās līdzi ļoti labi, visi bija apmierināti un braucām jautri.

Izvalta atradās pusceļā starp Daugavpili un Krāslavu, netālu no skatu torņa, tikai otrpus šosejai un dzelzceļa sliedēm. Tieši pirms pārbrauktuves mūs pārsteidza interesants skats – balts kaķis bija atradis melnu kurmi un turēja zem ķepas. Kurmīti palika žēl, un kaķi aizdzinām prom, bet kurmis izskatījās pilnīgi dzīvs un neskarts. Tā kā dzīvu kurmi tuvumā neviens no mums nebija redzējis (nu, beigtu arī īpaši ne), tad tas tika kārtīgi apbrīnots un izpētīts. Beigās ienesām to nostāk no ceļa krūmos, lai šis atvēsinās ēnā.

Karstums bija tieši tik spēcīgs, cik ideālai vasaras dienai nepieciešams. Izvalta ir mazs un dīvains miestiņš, sākām manīt tam Latgales krajam raksturīgos zilos logu slēģus un dīvainās mazās vecticībnieku baznīciņas.

Karte sāka izrādīties diezgan bezjēdzīga, jo ceļu bija stipri vairāk nekā kartē, un likās, ka neviens nebija tāds kā tas vienīgais, kas atrodams kartē. Braucām uz labu laimi, domādami, ka nonāksim uz kāda lielāka ceļa, bet tā vietā izmaldījāmies caur visādiem jocīgiem ciematiem, līdz nonācām kaut kādā Pavlovskā, kur noparkojāmies autobusa pieturā. Tur jau karstums bija sasniedzis maksimumu, un sasvīduši slapji sēdējām ēnā un atpūtāmies. Nora drosmīgi aizgāja vietējiem taujāt, kur ir kaut kāds miests, uz kuru it kā gribējām izbraukt (Šķeltova); blakus esošajā kartupeļu laukā strādājošās sievietes likās labas kandidātes iztaujāšanai, bet Norai par izbrīnu sievietes ne īsti zināja, kur pašas dzīvo, ne kur ir Šķeltova. Protams, viņas runāja tikai krieviski, un bija iespaids, ka vietējiem tuvāko ciemu nosaukumi ir pilnīgi citādi izrunājami, tāpēc no kartes viņi neko nesaprata. Atradām kaut kādu ticamāko ceļu un devāmies pa to. Viss izskatījās ļoti pareizi līdz brīdim, kad ceļš (samērā plats un grantēts) vienkārši izbeidzās kaut kādā māju pagalmā, pļavā. Kad runājām ar māju saimnieci, sākumā viņa teica, ka tālāk nekāda ceļa neesot jau labu laiku (nu, neizskatījās arī), bet, kad saprata, ka esam ar riteņiem, nevis mašīnu, kļuva draudzīgāka un teica, ka pāri tikšot gan – pa kaut kādu jocīgu māla pļavas taciņu. Izbraucām cauri un nonācām tajā pašā Šķeltovā, uz kuru tā arī nesapratu, no kuras puses legāli var iebraukt. Pilsēta atradās kaut kādu ceļu krustojumā, tajā nebija pat neviena veikala, toties bija skola. Apstājāmies tajā tuksnesīgajā krustojumā esošajā pieturā un kārtīgi paēdām pusdienas.

Pēkšņi sāka vilkties melni mākoņi un sāka līt. Nācās vien palikt un atpūsties vēl kādas divdesmit minūtes. Mākoņi, cik ātri nākuši, tik ātri pazuda, un viss atkal bija saulains un skaidrs. Slapjais, siltais asfalts bija vienīgais, kas liecināja, ka tikko lijis. Svaigais gaiss deva jaunu iedvesmu turpināt ceļu, turklāt putekļainos riteņus lietus bija noskalojis, tā ka tīri un svaigi varējām doties tālāk. Izrādījās, ka kaut kāds veikals tālāk vēl tomēr bija atrodams, tur iepirkāmies un devāmies pa izprātoto maršrutu uz priekšu. Šķērsojām dažādus lielākus ceļus, bet tie jau nav interesanti, pa šoseju braucot, tikai nogursti no viendabības un garlaicības. Tieši mežā braucot, laiks ātrāk iet uz priekšu un vienmēr ir ko redzēt aiz kārtējā līkuma. Tā kā Latgale ir zilo ezeru zeme, protams, visu laiku braucām garām dažādiem ezeriņiem, un tādā karstumā jau grūti atturēties no peldes. Iebraucām arī kaut kādā sānu ceļā, kur pa kluso nogājām lejā kaut kādā vietējā peldētavā nopeldēties. Ūdens bija ideāls, ezers tieši tādā kā kalna pakājē, nosegts no skata. Saule karsēja, un siltais ūdens veldzēja kā nekad. Protams, viss dienā nevar būt perfekts, un Kaspars sagriež kājas īkšķi pret kaut ko asu ūdenī. Kaut kā viņu apārstējam un sasienam pirkstu, bet šis, kā jau parasti, sakās, ka viss esot okei un ir gatavs braukšanai.

Pēc brītiņa braukšanas nonācām Mariampolē, kur atkal atpūtāmies salīdzinoši lielā sarkanu ķieģeļu pieturā, vērodami, kā vietējie vizinās ar traktoriem un grābj sienu. Lēnītēm rietēja saule. Diena bija silta un skaista, un likās, ka pavisam drīz būsim teltī, kur varēsim atpūsties. Nākamā pietura bija Andrupenē, kas bija pavisam turpat blakus, vēders jau kurkstēja un gribēja ēst, snikeri jau sāka rādīties. Bijām izdomājuši nakšņot krutākā vietā – kempingā “Dana”, pie Salāju ezera. Iebraucām tur jau krēslā, tur smuki nopļauts lauks, blakus ezers. Meklējām kaut kādu saimnieku, pajauns tipiņš teica, ka telti varēšot par brīvu uzcelt, bet tikai tur, kur saimnieks ierādīs, un aizgāja šo sameklēt. Atnāca atpakaļ un teica, ka saimnieks ierādījis tur – norādīja uz ezera pretējo krastu, kur it kā bija kaut kādi pat galdiņi. Aizbraucām, bet tur nātres un niedres vien, telti uzlikt neiespējami. Izstaigājām, nospriedām, ka tur vienkārši nav neviena laukumiņa, turklāt tas viss tādā kā puspurvainā vietā. Vieta pretīga. Domājām, brauksim tālāk uz nākamo kempingu – tieši pirms iebraukšanas Danā bija norāde uz kādu citu. Tiklīdz mēģinājām doties tur, aizmugurē ar strauju bremzēšanu apstājās melns Audi 80, un pa logu kāda sieviete sāka kliegt pakaļ, rupjiem vārdiem saucot mūs atpakaļ – sak, kur jūs tur vilksieties, jums ierādīja konkrētu vietu. Mēs pabļāvām, ka tur nakšņot netaisāmies, un braucām tālāk. Mašīna piebrauca tuvāk, un sieviete kaut ko lamājās, es paliku pavisam nikns un teicu, ka no naudas viņi paši atteicās un krūmos mēs negulēsim. Nolamāju viņu par attieksmi pret potenciālajiem klientiem un braucām ārā uz lielā ceļa. Kādu brīdi biju pamatīgi dusmīgs. Pēc gabaliņa tas pats Audi ar lielu ātrumu nesās mums garām, es parādīju klasisko “čok-čok” žestu, Audi atkal sabremzējās un apmeta riņķī. Atkal sāka kliegt kaut ko, īsti neatceros, ko. Pateicu, ka es uzskatu, ka viņa rīkojas dīvaini, pēc iespējas cenšoties izturēties neitrāli; uz to brīdi man tuklā sieviete priekšautā ar savu dēlu pie melnā Audi stūres jau likās jukuši, tāpēc negribēju riskēt un vienkārši gribēju tikt prom. Vēl kaut ko nolamājās uz mums, lai mēs vispār šajā rajonā nedomājot nekur telti celt, un aizbrauca uz priekšu. Mēs vēl mināmies kādu gabalu, pa to laiku Audi paspēja vēl pāris reizes pabraukt garām, izskatījās, ka šie domā izsekot, kur mēs apstāsimies. Iegriezāmies Mākoņkalnā, pārējie uzkāpa augšā, bet man bija tāds garīgais, ka nemaz neko vairs negribēju redzēt. Bija jau ap desmitiem. Nolēmu Mākoņkalna pagasta tuvumā telti necelt, turpinājām ceļu līdz Rāznas ezeram. Izrādījās, ka “Dana” tur visur tiek reklamēta, devāmies tālāk, prom no nenormālajiem. Braucām apkārt ezeram, pa labi no Mākoņkalna miesta. Izrādās, viens posms tur ir tāds, kur tiek klāt ezeram un kur nav nekādu kempingu, turklāt nost no ceļa, lai neredz. Ezermala tur teju ideāla, gluda un ar priežu skujām, retiem zaļiem krūmiņiem, un ūdens uzreiz sākas kā jūrmalā, tikai ar tuvu, tīru krastu bez smiltiņām. Telti uzcēlām pašā krastā, metru no ūdens. Ūdens bija mierīgs un gluds kā spogulis, pie horizonta ezerā grima sarkanā saule, odi līda visur iekšā, un bija tik mierīgs un kluss kā paradīzē.

Tikai pārdzīvotais negadījums ar nenormālajiem pie Salāju ezera vēl lika ausīties un skatīties apkārt. Aizgājām gulēt un mēģināju visu aizmirst, māsa ar Kasparu blakus teltī jautri sačukstas, ārā kluss un mierīgs, Nora raksta dienasgrāmatu, kuru nopirkām Daugavpilī (pateicoties kurai top šis stāsts), un es jau laižos miegā, jo jūtos nedaudz slims. Sāp galva un liekas, ka ir temperatūra. Rīt vajadzētu doties uz Ludzu, kur jāatstāj Kaspars un Agnese, bet liekas, plāns jāmaina, jo līdz Ludzai ir labs gabaliņš un nevēlamies riskēt palaist garām vilcienu. Doties uz Rēzekni? Vēl nav skaidrs, kur īsti brauksim, bet rīt būs gana interesanta diena. Rīts rādīs.