Ceturtā diena

Tātad trešā diena beidzās ļoti bēdīgi. Nebijām nekur normāli atraduši, kur nakšņot, tāpēc Nagļu (Lubānas ezera rajons) tuvumā atradām kaut kādu pamestu šķūni un pie tā palikām krūmos, nedaudz nostāk no ceļa. Es biju galīgi apslimis, un naktī rādījās murgi, bija bail. Nākamā diena sākās agri un pelēki. Pamodāmies ap septiņiem rītā.

Teltī viss slapjš, rīta rasa un vēl krūmos un nātrēs… Uzreiz, neizejot no telts, sapakojāmies, tad ātri ārā, visu uz riteņiem un prom, pat nepabrokastojuši. Pirmkārt, pavisam tajā draņķīgajā grāvī negribējās palikt ēst, otrkārt, turpat otrā ceļa pusē aiz krūmiem bija mājas, negribējās, lai kaut kādi vietējie piesienas. Izstūmāmies cauri zālēm, pāri mazam grāvītim un uz ceļa, it kā nekas nebūtu bijis. Izbraucām no pameža, vēl nedaudz, un tad piestājām pie soliņa, kas bija pie kāda ceļa atzara – liekas, veda uz vairākām mājām, jo turpat bija arī pastkastes. Apsēdāmies, izklājām telti zālē žāvēties, sākām vārīt tēju. Jau no paša rīta sāka dedzināt saule, karstāk kā jebkad. Es, kā slims būdams, nopriecājos, sak, tik par labu veselībai. Visu laiku šņaukājos un izlietoju prāvu kaudzīti salvetīšu. Kamēr tur ņēmāmies, piebrauca autoveikals (smagā mašīna, kuras kravas kulbā kaut ko varēja nopirkt), bet mums neko nevajadzēja. Pēc brīža piebrauca kaut kāds onkuls ar žiguli un meitu blakus, noskaidroja no mums, ka “Autolauks” jau aizbraucis, apbēdājās un, pārbaudījis pastkasti, aizbrauca. Pa mežonīgo karstumu devāmies tālāk. Ceļš bija saulains, smilšains. Malā rinda ar krūmiem, labajā pusē ik pa brīdim kāda māja. Pie vienas mājas zemē, ar kājām izstieptām uz priekšu, sēdēja kāda tante un nu ļoooti nesaprotamā latgaliešu valodā apjautājās, vai ta “Autolauks” jau ir aizšmaucis vai ne (žēl, ka neatminos, ko tieši viņa teica). Apbēdinājām arī šo tanti. Bet šis braukšot atpakaļ arī. Devāmies tālāk uz Lubānas ezera rajonu un visiem tiem jocīgajiem dīķiem un kanāliem. Vieta fantastiska. Kādreiz vasarā jāizbrauc atkal. Kā uz citas planētas, apkārt ūdens, dīķi, grāvji, tik dīvaina vieta… Nofotografējamies pie Lubāna ezera uz Rēzeknes upes ietekas ezerā.

Tālāk, nedaudz aplūkojuši apkārtni, dodamies pa garu jo garu zemes strēmeli (it kā ceļš, bet ezera vidū) gar Lubānu uz Lubānas pilsētas pusi. Karstums nenormāls. Ātrums ap 10 km/h, svelme cepina tā, ka domāt negribas. Viss ņirb un vējiņa ne druskas. Turklāt ceļa malās krūmu gandrīz nav, ēnas nekādas, pa labi kaut kas purvam līdzīgs, pa kreisi ezers nu ļoti niedrains un aizaudzis. Kādu brīdi pabraukuši, atrodam tādu kā peldētuvi, ideāla piekļuve ūdenim, tīra gultne, kā pie jūras. Ezers milzīgs, smuks. Neko nedomājuši, lienam iekšā, galu galā sen neesam mazgājušies.

Sakopjamies, atsvaidzināmies. Sajūta kolosāla. Piebrauc vēl kaut kāda mašīna, netālu. Arī peldas. Bet mēs jau esam ārā, mazgājam zeķes. Protams, tiklīdz kājas ārā no ūdens, sākas svelme. Neko darīt. Ik pa brīdim garām brauc smagie ar smilšu kravām. Dodamies uz priekšu, zeķes žāvējas uz somām aizmugurē. Ceļš nekāds labais, lēnītēm braucam. Superīgi, pārplīst riepas kamera. Liekas, pirmā brauciena laikā. Nākas ķīlēt, pierunāju Noru tikmēr sarakstīt šīs un iepriekšējās dienas notikumus.

Kā jau var attēlā redzēt, nekāds vēsums nav uzradies, un vispār sākam dēvēt to rajonu par Latgales tuksnesi. Svelme vienkārši pārsteidzoša, pēdējo reizi atceros tādu tikai toreiz, kad braucām uz Gaiziņu ar riteņiem. Tas liekas bija kad – maijā vai? Beidzot nonākam pie Aiviekstes, kas arī ietek Lubānā. Tur kaut ko remontē, no turienes arī tie smagie visu laiku brauc. Pilns ar sīkajiem, ņemas pa ūdenskritumu. Kaut kādas slūžas vai. Dodamies pāri, bet priekšā mūs sagaida tāds pats tuksnesis, gandrīz burtiskā nozīmē. Nekur neredz ne mežu, ne mājas, tikai ceļi, kuri sadalās. Kartē neko tādu neredz, nesaprotam, kur īsti jābrauc. Paņemam par mērķi kaut kādus Cesvainiekus, dodamies turp. Ceram uz veikalu un aukstu ūdeni un saldējumu. Kad tur nonākam, tad, protams, izrādās, ka Cesvainieku rajonā ir veseli divi, un mēs esam neīstajos, tur, kur ir tikai pasts. Sīks veikals tiek atrasts, uzzinātas norādes, kurp doties uz Lubānas pilsētu, saldējums apēsts, varam turpināt ceļu. Par mums paspējas paņirgāties kaut kādi vietējie āksti, kas plunčājas kaut kādā pagalma piepūšamajā baseinā. Nekādas sakarīgas atbildes par virzieniem nesaņemam, dodamies tik tālāk.

Kaut kā esam nonākuši Lubānā. Pilsēta salīdzinoši liela, sameklējam visus veikalus, neatceros, kāpēc, bet iepērkos aptiekā. Liekas, kaut kādus pretsāpju līdzekļus ņemu galvai. Vietējais lielveikals ir lielisks, gluži kā no padomju laikiem. Nopērkam pusfabrikātu gaļu, šniceles. Domājam uzcept vēlāk. Paēdam tomēr padomju stila ēdnīcā, turpat pie lielveikala. Kopā 1,5 Ls – tīri labi. Jocīga tualete, kurā var iekļūt tikai tad, kad saimniece tur kaut kādu pogu pie sienas. Nākas skriet cauri durvīm gaitenī, lai paspētu tikt iekšā. Tur nevar redzēt nekādu iemeslu, kāpēc viņu tā sargā. Liekas, manā pagrabā ir labāka vide.

Vēl iepērkamies dažos citos veikalos, tad dodamies atpūsties uz Lubānas estrādi. Tur jauki, mierīgi. Izdzeru bezalkoholisko alu, ko aiz kaut kāda stulbuma iegādājos vietējā Elvī – tīri normāls Elvi, starp citu, tur. Ap sešiem izbraucam no Lubānas. Atkal dodamies pa grantsceļu, bet šis ir labāks, plats un noblietēts. Mežs apkārt, smuki vēss. Iebraucam Kārļa Ulmaņa pieminekli apskatīties. Mežā kaut kur, liekas, viena no vietām, kur šis vests pratināt, vai pat sliktāk. Nogriežam kaut kādu šortkatu un laižam pa taisno, kur kaut kādas rallija sacensības tikko bijušas. Sākumā nevar saprast, vai braucam pareizi, bet pareizi vien ir, un nonākam pie Cesvaines robežas. Protams, kārtējā pilsēta, kur, lai iekļūtu, jābrauc nenormālā kalnā. Šī ar Cēsīm sacenšas. Esam centrā. Cesvaine smuka pilsēta, tiešām. Ja vien tur būtu hotelis… Vietējais bomzis stāsta, ka bijis visur Latvijā un vēl arī citās valstīs, tiesa, par naktsmītnēm neko nezina. Neko daudz nezina arī vietējie no veikala, meitene iedod kaut kādu numuru, bet tur ir 25 Ls no cilvēka un 10 km no pilsētas. Superīgi. Zvanām Agnim Ozoliņam, atceros, ka šim tur ir lauki. Izrādās, tiešām, Agņa tētim vecāki dzīvo pašā Cesvaines centrā zem viena no televīzijas torņiem, smukā, krūmiem aizaugušā mājā. Ierodamies tur, sapazīstamies. Jauki cilvēki. Uztaisa mums salātus no olas, tomātiem, siera un majonēzes. Līdz šim (rakstīšanas brīdim) mans mīļākais ēdiens. Pēc ilgiem laikiem tiekam pie nakšņošanas savā gultā, turklāt vēl atsevišķā istabā. Pirms tam, protams, uzzinām visu par sava klasesbiedra un viņa tēva bērnībām un apskatām visādus konservētus dzīvniekus (visi zoologi). Noskaidrojam interesantu faktu, ka Agnis kādreiz izcēlies televīzijas intervijā, skaidrojot, ka apskatāmā zivs ir “vesjolaja riba” (tipa vesela zivs vs. slima zivs). Agnis ir funny. Aizmiegam momentā.