Trešā diena

4. Jūlijs, 2005

Iepriekšējā diena bija bijusi diezgan smaga gan garīgi, gan fiziski. Nenormālie Salājieši bija mūs aizdzinuši līdz Rāznas ezera austrumu malai, kur bijām palikuši pa nakti, gulēt aizejot tikai samērā vēlu. Bijām jau arī nobraukuši – veselus deviņdesmit kilometrus. Mūsu amatieriskajiem līdzbraucējiem droši vien bija liels pārbaudījums, bet neko īsti to manīt nevarēja. Turklāt vakarā vēl biju juties samērā slikti, tāpēc nogulējām ļoti ilgi, līdz kādiem vienpadsmitiem.

Diena likās būs pamatīgi karsta, neviena mākonīša, tikai zilas debesis un mierīgs ezers blakus. Brokastīs taisījām maizītes un vārījām auzu pārslu putru, kuru interesantā formātā – plastmasas bļodiņās (kā sausās zupas) – bijām nopirkuši Maksimā par apmēram 30 santīmiem. Tīri laba, bet daudz tādas ieēst nevar, ķitīga tāda. Norai jau garšo. Kamēr māsa un Kaspars vēl tikai veļas laukā no telts, mēs jau esam gandrīz paēduši. Šorīt par brīnumu odu ir mazāk, lai arī brīvi staigāt nav iespējams. Vakardienas vakarā odu bija tik daudz, ka līda mutē un acīs, un nevarēja pat uz krūmiem aiziet, neriskējot ar pēcnācējiem. Bija tāds interesants skats ezera krastā (kurš bija kādu metru no teltīm) – krastā klusiem maziem vilnīšiem (vēja gandrīz nebija) lēnām skalojas pāris miljonu mikroodu. Liekas, tie tieši šķīlās. Atklāt, ka stāvi kaudzē ar tādiem jocīgiem odiem, ir interesants piedzīvojums.

Jebkurā gadījumā nu jau bija rīts un visi bijām sakravājušies – tikai viena bēda, brokastīs bija aizgājis pēdējais ūdens. Jau māsai un Kasparam bija tikusi tikai viena glāzīte uz abiem, tā pati, ja nemaldos, tika izlietota kafijai (tai, kas tūtiņās ar cukuru un pienu, tipa kapučīno). Tālākais plāns bija doties uz Rēzekni, apmēram 25 km, un tur, iespējams, atstāt māsu un Kasparu. Sākotnēji bijām domājuši viņus vest uz Ludzu, bet kaut kā tas viss bija nedaudz savirzījies uz citu pusi, un tuvāk bija Rēzekne.

Sākam braukt, un pirmā doma jau pēc simts metriem – jādabū ūdens, un tas ātri. Karstums galina nost. Pie ezera vēl tā neko, zem kokiem, bet tur kalnains un svelme. Asfalts liekas kusīs. Nora sadūšojās un iebrauc tuvākajā kempingā uzprasīt, bet tur strupi atbild, ka iespējams iegādāties 0,5 Mangaļus par 0,45 Ls, nu paldies, dodamies tālāk. Nedaudz tālāk piestājam kādas pienotavas ēnā atpūsties (attālums gan mazs nobraukts, kilometrs?), un tur divas sievietes tieši nāk ārā. Ātri uzprasām ūdeni, un paveicās, tantes labas, smaidīgas – uzreiz piedāvāja visas pudeles piepildīt, padzerties un atkal piepildīt. Pateicamies un dodamies tālāk, nu jau svaigiem spēkiem. Rēzekne atnāk ātri, jo pa ceļam nekā diža nav, un tā vien gribas, ka ātrāk galā – jutos pavisam nelāgi arī šodien, liekas, esmu apaukstējies.

Iebraucam pilsētā pāri pēdējam kalnam, māsai grūti, pievārēt nesanāk. Sagaidām, kamēr viņa uzstumjas. Malacis, priekš pirmās reizes tādas distances nobraukt ir apsveicami. Atrodam vietējo lielveikalu, to pašu, kas pie autoostas – tur zooveikalā milzīgs Ara papagailis, tāds riktīgi mīļš, runātīgs. Protams, visi sapērk, ko nu visa ceļojuma laikā sakārojies, kā jau badā esoši un pārguruši sapērkam visādus saldumus, salātus, maizi, visādus sīkumus. Aizbraucam līdz estrādei un tur, karstumā cepoties, visu arī notiesājam. Ap to brīdi es jau izskatos pabriesmīgi, jūtos tāpat.

Kārtīgi pieēdamies, bet nu jau māsai un Kasparam jāskrien uz vilcienu – četros tam jāiet uz Rīgu. Laiks atvadīties. Pa ceļam iebraucu aptiekā sapirkt kaut kādus medikamentus – aptiekāre tāda forša, laipna, ja kādam interesē, aptieka turpat pie estrādes uz krustojuma. Nopērku arī Coldrex HotRem, kas vēlāk izrādās nenormāli pretīgas garšas karstais dzēriens ar it kā ķiršu garšu. Izbraucam cauri visai Rēzeknei, līdz atrodam vilcienu staciju, tur vēl pie tam nevar saprast – iekūlāmies kaut kādā Rēzekne-2, kura ir muitas zonā, ātri mani no turienes aizdzina, īstā stacija blakus. Kādu brīdi jāgaida, tusējam riņķī, atpūšamies – tur tāds jocīgs agregāts, kaut kas līdzīgs milzīgai strūklakai, bet bez ūdens. Tāds kā zilganzaļš baseins sliežu malā. Iemēģinu tualetes. Kaut kas tizlāks jau laikam nav iespējams. Ja tur iekšā būtu kādi apmeklētāji, tad uz perona stāvošajiem pavērtos burvīgs skats ar, teiksim, trim kakājošiem onkuļiem. Vienkārši tualetei nav nedz durvju, nedz nodalījumu, nedz iekšējo sienu, nedz arī podu. Tikai liela telpa ar četriem caurumiem grīdā un garu reni gar pretējo sienu. Protams, iekšā nenormāli smird un plūdo, kas liecina, ka – par brīnumu – kāds tur tomēr iet arī. Cilvēki ar īpašām vajadzībām? Tualetes fetišs? Whatever.

Kad šie abi ir prom, dodamies atpakaļ uz centru – iepērkamies vēl arī Saulītē un Super Neto, jo jādodas tālāk, un nav zināms, kur būs tuvākais veikals. Pēcāk iebraucam arī velo veikalā un nopērkam papildu pudeļu turētājus un stūrēm ragus. Nora Drogās nopērk dušas želeju, šampūnu un krēmu.

Dodamies prom interesantā veidā, Rēzeknē ir arī kaut kāds mistisks zemesceļš, kurš izved uz apvedceļu, bet tā oficiāli pa viņu neviens nebrauc. Mums gan tas liekas vistaisnākais, tāpēc nevar saprast, kāpēc viņš tik nepopulārs. Tur pa ceļam tāds kā lauku rajoniņš, kaut kāda pļava, mājiņas. Drīz izbraucam uz lielās šosejas, to šķērsojam un turpinām braukt pa šoseju gar Rēzeknes upi (jocīgi, bet pirms tam neko īpaši par tādu upi nebiju dzirdējis). Pēc 15 km nogriežamies uz zemesceļa, jo jāsāk meklēt naktsmītne – šosejas malā jau negulēs. Klāt tomēr vakars. Visur jocīgas mājas, kaut kādi privāti (“šaušu!”) grants karjeri un aizdomīgas mašīnas – iepriekšējā vakarā iebiedēti esam kļuvuši izvēlīgāki. Tā vien aizminamies līdz Nagļu dīķiem (turpat netālu Lubānas ezers). Pie Nagļu dīķiem jocīgs laiks, miglains un mistisks.

Tā pa īstam neko gan izbaudīt nevar, jo totāli esam noguruši, ir vēls, nekur nakšņot nevar, un vēl jūtos pavisam slims. Beigās pat sākam domāt gulēt kādā viesnīcā Nagļos. Nagļu dīķi paši ir mistiskākā vieta, ko esmu redzējis. Ceļš, apkārt tādi kā lieli purvi ar visdīvaināko floru. Knišļu (suga) tur bija tik daudz, ka elpot varēja tikai caur lakatiņu, turklāt biju jau pamatīgi saskaities no tā, ka vakars jau vienpadsmit, bet gulēt nav kur, un Nagļos nevienas viesnīcas nav, pat ne viesu nama vai kā līdzīga. Beigās arī no kartes neko nesapratuši (tur tiešām ir viens liels ceļš, kura nav reāli) paliekam pie vienas no pēdējām ciema mājām – pagalmā. Tiesa gan, māja ir pamesta un vairāk atgādina milzīgu siena šķūni (tādu, kā X-failos zemnieki rituālus taisīja), tāpēc krēslā tur ir pamatīgi baisi. Ceļam telti nost no ceļa, aiz tās kūts – nātrēs. Viss ir līdz kaklam, esmu galīgi slims, viss ir apreibis, un lienam gulēt. Kronis visam ir, ka esmu Rēzeknē pazaudējis uz bagāžnieka piesieto jaku, un nu man nav nekā pret lietu vai odiem – turklāt ir aizgājusi arī dzīvokļa un saslēga atslēga, nu pie veikaliem parkoties vairs nevarēs. Nora ieēd zupu, es Coldrex (pretīgi), un ejam gulēt. Man rādās murgi, liekas, ka kaut kas visu laiku staigā, čabinās, brīžiem pat pamostos no kaut kādiem totāliem murgiem un sajūtas, ka teltī ir vēl kāds. Liekas, ir liela temperatūra, esmu slapjš. Tā arī nomurgoju līdz rītam.